banjara song teej

manai lācenei

vēl trīsreiz zaurējoties šaubai nāsi
tad pievienoties gatim glāzē rīt
bet tur jau čigāni nāk klusi

klusi mīļie pliki vasariņā
pliki kailenei par godu
kurksti nelaimei par godu

iztriec sāpi celjaa skarbā
iztriec atmiņu no zoda
cik var zagt lai nepiedotu

manā gultā vārtās laime
aa haidē aidē draugs
aidē haidē rumak manu

es ar tevi sprauslas dalīt
es ar tevi zāli grauzt
es ar tevi lopkautuvē

čigānringla mana mīļā
nekaunos no elektrības
cieši iekrampējos zālē
 
stepē modīsimies atkal
stepē modīsimies atkal
stepē modīsimies atkal

gaiķis

gaiķis aiziet pakaļ vīnam
jaunai nāvei jūsu matos
trīsreiz divi draugi
pasacīja šausmas
kā lai ticu rītam tagad
lūdzu nenāciet man klāt

gaiķis blandās vārtrūmēs
gaiķis kapeiciņu slauc
kaut vai vemdams pienu slāpstošs
teiks viņš visām avīzēm
kaspar piedod žīdu bodēm
nenopirkšu lašmaizītes

viņas zinu kur tās dod
pilsētā aiz mentonas
divi arabi no rīta
mūs ar lieni pabaroja
mums tur tagad baigais dīls  
arī sospelā nudien
 
atmet ūsas ieķer ķezā
atnāc ciemā mūsu fermā
mēs tur tevi izguldīsim
ēzelīšu pērnos salmos
skaisti zeltainos un mīkstos
vietas labākas nudien tur nav

rīt būs saldinātas aprikozes krūkā
parīt marats zapti vedīs
rišeljē man travku dos

mūsu sile gaužām lepna
gaiķis līksmo pajoliņš
gaiķis zin cik maksā zeme

sevi izguldīšu smiltī 
nedraugus pa vējam
atnāks kristus prasīs sejā
man būs jūsu sirdsapziņas!

to ka

par to ka muļķis
nemuļķojas nepiesvilpots viņam vējš
ne acu atvert gļotās zilbe slāpst
es citus nezinu caur tauriņu uz liesmu

bet gribas acī pirkstu iebāzt
ienirt ausu gliemeznicā klusi
caur nāsīm atkauloties  jēlam
un visu mutēs iekliegt - nāve  ir

un vēl viens pantiņš neuzraktīts
deg ugunīgos iksos  mūsu miesā

epilogs.....

nenāk netuvojas neuzrunā nesauc neaizskar
netraucē nepieskaras nelīp nepielīp neskan
nerakstas nenāk tā netveramā neesamība
stāvu stepes malā un skatos kā neatnāk  

no rīta satiku tevi visu zaudējumu dāsnajā plaukstā

stepe

tā atpakaļ uz stepi gribas
maukties taisni lejup līdz ar rasu

kur rīta miglā lāči nāk
kur katliņā verd sirds

tā atpakaļ uz aizbēgt prom
alē un  rasā rasā jā

lidojums uz mēnesi. gandrīz recenzija.

lasīju g r a m a t u. šo grāmatu lasīju pirmoreiz. bet vēl nebiju izlasījis pat pirmo nodaļu kad no netālu esošās zaru būdas atskanēja briesmīga skaņa. kā vērša māviens kā baāla vērša šaušalīgais māviens svilstošo bērnu miesas deguma dūmu un smakas apņemtais.
un es metos lejup uz upi meklēt glābiņu pienbaltajās mēness atspīduma skavās.
kāds jocīgs sapnis- nodomāju- pirms biju piekļāvies nelaikam. cik mīksts manas gribas spilvens uz kura dusēja līdz šim nepamodinātā sirdsapziņa.
dusmas un taisnība. nevienam nevajadzīgi burti it kā tiešām pats visuvarenais haoss būtu ar viņiem spēlējies kad visi sengrieķu dievi un dieves vēl čurāja šūpulītī kuru mēs tagad lepni un elkdievīgi saucam par eiropas civilizācijas un kultūras pamatu.
kādreiz mūsu kultūras pamats bija cūku govju mazu bērnu un karavīru atejas mēslota auglīga zeme. asiņu līķu līdumu pelnu auglīgā zeme.
tagad tās ir dolomīta un granīta bluķu drupas. drupas drupas un sen mirušu cilvēku iebalzamētais acu blāvums fotogrāfijās.
pamats ir drupas un paša haosa skolotu mēnesserdzīgu hronistu pieraksti. ja vien vēl varētu zināt kurš ir šo hroniku pasūtītājs. kura sponsora gaumes atspoguļojums..
kā mēness upē.
bet varētu tik pat labi sacīt -kāds skaists sapnis ja vien tā būtu māksla. ja ikviens mūsu sapnis būtu mākslasdarbs..
ja mēs pelnītu ar sapņiem. tikai ar to vien ka sapņojam. bet nekad nemēģinatu tos pierakstīt uzzīmēt izdziedāt...
tad noteikti es turpinātu sēdēt netalu no zaru būdas upmalā jeb pat tajā būdā un nekad nebūtu meklējis glābiņu mēness atspīdumā.
okei padzeršu vēl tēju un pamēģināšu. varbūt šoreiz sanāks.
nelasīt neko.

tā bija (asins)

pāršķirties vēl vienā lapā 
pilns putekļu sarkanā gaisa 
ar damaskas aklumu acīs 
tā nebiju gribējis nākt 
 sausa upe ne manis 
liesmojas neziņā asins 


 * * * 
kailene šķērsu aiz gaisa 
ķer savu matraci nācis 
strutainās atmiņu blāzmas 
kur mēs varētu mīlēt vēl īsti 
 klusējos klusējos lūdzu 
dzindzinos auskarā tavā 
paskatos pāri pār pļavu 
saskatos sen jau tur nācis


 * * * 
gribēju lauzties caur krūmiem 
 sanāca vēlreiz tāds prieks 
 rauties pavadā pušu 
trīcēt pagalmā atmirdzēt puķē
 kur vēl izpilēt lāsei no mirgas 
tur elpot elpot par tevi 


 * * * 
no raudnenes pāri lidz rietam 
pilns tas tesmenis mans 
šļaugana valoda mana 
drāžos pa turku līdz slāvam 
vakar iegriezu kājā jau bija redzamies kauls 
kliegt nekliegt dies visu redz 
i tevi pat ja nezinu vārdu 
ā sauc mani šurp vēl viena nelga 
vēl vienu brucekli izkaptij manai 
pārtapt šlīkšņā līdz vēmienam atkal 
 un rīts


 * * * 
 piedodiet man taa sarkanaa zeme jau lidz luupaam taa gribas pienu lidz pierksti meemi un shkjelmis skolotais gluunja liidz vardei jee pelekam vilkam noriet pariet aizrietet taa grib vien ciet tu esi rits tu esi savs savadais kliriigais klusums jel naac un atbildi man ko vel kurmet savads ir mulsums no tavas dzislas pret klinti

atnacu tevī bez audas laimigi skalojos rauda laisme un laisve ir inde kluset pret tevi ne esme rītu celšos nav spēka nerājies lūdzu nav manis nav naudas šodien nav naudas kaurum laisme ir šķērsa bezgaligs sakarsis pienas iebiezē ašņis sulojas gārsa cik vēl mīlēt lai tu nesistu nācis

Dubultportrets. Laima Jansone un es, Rakstniecības un Mūzikas muzejā -2012. gada 7.martā

  

   

feodosij

laiks iesvīda kurpēs cik līriskas drenāžas prātam
egļu galotnes skūpstas ar miglu lauvas kasa aiz auss
kur mēs rīt tiksimies šonakt vēl jānosapņo

pasaules saraujas viena dievnama slieksnim
zinu es atkal paklupšu tajā

ja ieskatās labi var rītausmā redzēt kā garo
izgaro tvaikojas smalkiem vilnīšiem vien mani nervi
nē mums nav nevienas labakas vietas kur satikties vairs

tur var dzirdēt ko bērnībā teicu
kad it kā māte mani sauca uz mājām

vēl pēdējos drebuļus nokratīt nost rītu jau siltāki būs
kā uz pērnajām lapām vēl skatos pagātni bildēs
nevaru noturēt jordānas straumes ceru rīt viņās slīcināt kaunu


par to ka nepietiek vēl neteica neviens
kūst tava sviestapika pakrūtē
caur visām renstelēm aug jauna zālīte
vēl gulēt piesaulē pie tirgus viņu sajust

tas prieks kad izkūpēt ar smakām
tik labi zinot to ko nepasakām
es skatījos uz tavu jumtu
un nedzirdēju kāpēc skumt

es tevī sapinos es sevī klūpu
jau kožu asiņainu lūpu
nevienas vietas vairs kur tikties
tā govs pat draudzībai par grūsnu

37.

un vēl
vai tad tava dvaša nesalūza manas elpas smirdīgajās dūņās
cauro zobu vēl smirdīgākajos sēravotos no pūstošu sakņu pekles
cik reizes jau tu noversies lai pateiktu ka visa mana uguns
ir barota ar nešķīstām oglēm un zagtu malku
pat šmurgulis zeņkis ostups to zin jo kas ta viņam
ne jāmīl ne jārunā pat ne jābučojas kaut derētu gan
viņš vēl tik plikiņš bizo starp rabarberiem un gliemežus ēd
ak laimīgais viņš vēl nezin par ko izaugs ja izaugs
bet man ko atliek darīt man es taču neizaugu
jo nav jau nekādās dzejas tikai tas ar ko piemanīt glūņu
izpiržot dvēseli kā ganiņš redzot gotiņu miglā


iedomājies es šorīt tik ļoti brīnos kapēc jūs neguļat
kapēc esat izbēguši tām siltajām miega dzemdēm
it ka būtu piedzimuši it kā redzētu gaismu un spētu būt paši
kapēc jūs tik agri klīstat ap tirgu gar upi un muldat
par visu to maucību no kuras ne sūda nezinat
ja man pietiktu dūšas un būtu kaut kripata žēlsirdības
jei bogu izsauktu ātros lai savāc un atved pie manis


varbut tad no 37tā kalibra aortas varētu pārpumpēt to glumo šļuru
kuru mēs visi strebjam no rītiem neatjēgušies dienai
un aizvērtu manu smirdīgo muti uz mūžam
jo es redzeju dakteri sapnī viņš teica -jau nāku
paslēpties salā ietīties melos aizvērties dienai
es nāku pret sevi un apmulstu šļakatās šķīst
jo nav nevienas skaistākas vietas par tevi

* * *

paskatāmies vēlreiz pa kreisi
nē tur nav stikls nē tas nav atspulgs
tikai sastindzis spārns
siltumu gaida
neko citu vairs neredzam
gaidam kad aprasos balss
aiz laika salauztai lūgsnai
es nezinu kas ir vēl svarīgāks
par visu to ko nevajag
iespējams parastie sīkumi visi
bet iespejams enģeļi redz
tavu roku
p.s ja sanāks parunāšu ar viņiem lai pieskaras tai
iespējams dzirdēs iespējams atcerēšos ko solu

tas nav nemaz tik
sarežģīti dzirdēt vienu no diviem dzirdēt
to kluso pirms dārdoņas
redzēt tavu tik noskumušo vaigu
ka manī uzvirmo kapilāru -tieši tagad
pateikt ja neiekodīšu lūpā
cik mazsvarīgas ir manas velmes saprast tevi
cik svarīgi neaizmirst - pateikt vienreiz pa īstam
un klusēt iesēt un gaidīt
aplaistīt un gaidīt un aizmirst ko darijis
neatcerēties neko ko darijis
aiziet un palikt paklupienā
pret slieksni
tu pārrakstīsi visas ikonas sevī
un tu brīnīsies kā viss ir tik dzīvs
un es drīkstēšu aizmirst ko solīju
un sarunāsim ka nenoskumsi pirms tam..
tev ir pilnīgi viss lai nebūtu nekā lieka
jā sper kaut vai akmeņus sit kaut gaisu bet neskumsti!
žēlojies cik uziet brēc kliedz lūdz palīgā bēdz un steidzies šurp
lēc aizās un karpies kalnā bet neskumsti!
dari visu nedarot neko spēlē teātri bet neizrādies
un atbrauc ciemos paskaties acīs govij un iedod tai buču..
un labi būs

kur ej ?

tu vēl skaties smilgu
teicu jau par ilgu

nenokavē elpu
netiek telpa līdzi tai

netriec zivis krastā
nevienas vēstules tev pastā

prasi kā tev nebūt
rasa tikai rasa

cauri sienam sūcas
pat ar nakti nepalīdz

zied no jūras zied no gaisa
bailes rožlapiņas kaisa

attapties un sadegt vēnā
smilga pārliecās pār ēnu

vēl aizvērties ar žaunām par punktu trapecei ne kleitai jaunai
tur iečīkstēties eņģē brist purvā pakaļ purva nārai
tā ieslodzīties vārdā tikai pirkstiem čamdot ceļu



* * *


varētu eksperimentēties laumā i koka dvēselīti paķert aiz astes
ja mandalai pietrūktu smilšu sakrautu no govs kakām
ieņurkotu vidū pret sevi atbalsoties ķērcienā tad lēni bet ātri
pārvērstos siekalā spļautu pret vēju tepat aiz bēgļu nometnes loga
pie kura nāk sapnī un tuvina vājprātam tas tuvums kurš bēg

varētu mierīgi donjai augustai pavēlēt atkarpīt atpakaļ laiku
es ietu visur kur viņa vestu aiz rokas ēstu sāli tonnām patiesi
līdz ieciklēties kristalā ar kuru zagļi piemāna mani
kaut vai flamingo vēl manī staipītu kaklus es lēktu tai zaņķī
jo noticu šorīt it visam kurā saskatu tevi vecā lēni mirstošā govs

tad reinkarnēties arnikā vai edvīnā raupā kad viņš vairs nevarēs
ne ieņemt ne dzemdēt ne projicēties tajā šaubu pilnajā piramīdā
kura duss dzelmē kurā nedzīvo apmāns par sevi
un smieties kā viņš mani lād kā krata nespēkā rokas
bet nevar griez kaut vai nost izlīt izpilēt sauss
bet tā gribas vai ne?

šaubu nav es nezinu kurā stīgā vibrēju
jo ne jau tavi pirksti nepieskārās man
dzirdēju tikai to māvienu aiz atmiņu kūts
kā bezgalīgu skaņu kura lido pāri tai salai
ar šī rīta pirmo plēsienu dienai lai var
kad vecā leitene atvēzējās pret tevi

kā tevi dēvēt?

nogriezt līmenisko iebakstīt pirkstu tavu sviedraino prieku
iztvaicēt tukšvārdībās tad pirms saullēkta un tuvāk
aiz tavas muguras skatīties tai dvašā kura
pielīp pie tukšumiem ribām tepat tajā mirgā
samulstot un atsedzot visas pērnās čabas kuras
ik reiz mums ierunajoties atkailina tam vienīgajam kura dēļ
ir vērts elpot un aizmiegot dusēt kur tik ļoti
tas nepiešķir nozīmi jo prieks bija tavā
ak kungs izelpā kurā man klusēt
es nezinu ko mācos bet man teica ka sanāk-
iespējams neticu kamēr vēl guļu
lei keisto pa tei..
jo ko vēl man noklusēt kuram vēl tā apklust
kad tikai rokas vien stiepjas pret tevi..

guziņā dusēt

iekodies rītausmai spārnos un cērties līdzi
palūdz tai cielavai zīlītei knābītī vietu
zem viņas spārniņa guziņā dusēt un ļaut
lai austrumi atmirdz tev brillēs kad kliegsi
kad nespēsi tālāk
re kā dzenītis kaļ tavā sirdī pēc tārpiņa
nekusties nebiedē viņu
bet ļauj

 7.feb. skrino. bolgaria



 * * *

kā milzīgs bruņurupucis tālumā atkāpjas kalni
savas ķepas un galvu ievelkot brunajos karpatu plecos
tik strauji ka pārtrūkst telefonvadi kā dzērves aizšautie spārni
pavasara dubļos mērcas to gali žļarkst smadzenēs piemiņu foto

kas tad atkal puisēn ar tevi
tu čigāņkatls stepes vidū
ārprāts kas tev par krampi

uz atvadām kaujam pa aitai
uzadām zeķi un turpinam rūsēt
saviem mīļumiem cauri

bet tad kad būs diezgan vai parīt
man jāskrien lasīt dzejas un ogas
iespējams mājup jo perdele plīvo dūmakains logs

( iespējams lēnāk ka par mani un aitiņas pēdējo asiņu strūklu}


28.feb. cluj napoc-oradea.


* * *
caur manu pieri šauļi vēl kratās
meitene netup vairs eglē
kur tagad šļācas kuilim tā sēkla
dzejniekam jāzin atvemjot resno
sponsoru laicīgo piemiņu pelnus vai
vēlvienā pirdienā tēmējot zalvi
taisni par robežu antonam acī
lai vēlāk (pēcāk) man pasaka paldies
kad aklumā čamdīs sev blakūm bet nebūs
es vismaz centos kas bija tas bija
bet tu? kurkums ne tēja no zeķes
atkal tup meitene eglē un doma
visadas muļķbas sevī
ka šķībs paliek kritiķis
lūrot caur manu ribu
meklējot kautkādu visuredzošo pentium aci
kā viņu pareizak gribēt
bē

16.feb. 2012. vai kads jums tur gads..
skrino. bolgaria


* * *
saproties toreiz
irlavā gulēju
ceļgals iepuvis bija

ar karstu kartupeli
un medu uz krūtīm

ārstēju plaušas

tagad gribas pazīsties pienu
vēl sagrabstīt dienu
savu vardīti paķert

saproties slimums
nevaru salasīt tevi
čamdu ar pirkstiem

atceros kož tavas utis
pirmīt vēl sapnī
irlava guļot

lūdzu vēl padzerties
piecelties palīdzi
sēdus lai redzu pa logu

kā vītoli liecas
kad izkūpi leišos
ar pirmo rasu no rīta

šķīstī rokas no slimības manas
neatver muti nav gaisa
nebrauc ciemos irlavā labi

12. feb. 2012
ruenski manastir. bolgaria. skrino


* * *
neka nebija tīrasiņu kuce pieglaudās ribām
atkal pludo pludinas pārplūst
pieķeras iesnas kuce iekožas stiprāk
tik ļoti vēl pastrebties no tavas saujas
iešņaukt melus kā pavasari līdz aknām
un izplaukt pimajā lapā pirms tevis
pirms kāpura pirms nelaikā augļa
kaut vai aiz mizas un dzelmes bez vizas
pat ja tu atdzisīsi kā varde kā zivs

pat ja uz iekšu plaukt saņemsies dūšu

negaidi mani kaut mīlēsi  riešus
siekalām šļakstot kā salūtam nicā 

re še tev cepure mana
ņem tici visdārgāko dodu

3. feb. 2012. Sofia.

viens divi viens

pa ceļu gāja divi
pa ceļu gāja divi
viens atskatijās
pa ceļu gāja viens

dienasgramata

… un nevar būt ka manī vēl arvien ir tik daudz ērkšķu tik maldinošu mazu un smalku vizeklīšu kas ir tik durstīgi tik līdz pieskaras. atkal augusta sienāžu simtsbalsīgais koris vakaru rāmums rētainas debesis maziem spalvu mākonīšiem laukos nobriedusī labība.
augusts parasti bijis tāds poētiski radošs - veixmīgs. tad parasti izdodas bez lielas piepūles. bet ne burbuļojoši priecīgs drīzāk skumjš laix. tajā it īpaši nav gribējies cirst kokus ne puķes noplūkt pat jau stāvus kalstošo zāli nepļaut. lai viss paliek kā ir. augusts kad ceļi vilina kad tālumi liekas silti tuvumi kad kājas rod mieru ejot jo grants tik pazīstami pieglaužas pēdām. kad grāvmalas ir mierinošas mājas kad veldze dvēselei ir asaras acīs. laix kurā es kļūstu dīvains…
…bet ne tā kā ziemā.ziemā sevi neredzu nepazīstu… kaut arī tas nav visprecīzāk sacīts - tagad ir laix kurā es sevi redzu! un tas ir noslēpumaini mūžigas vērtības pusnojausts tuvums…

..tāds kā atmiņu kīno. un atkal no tā drīz iziešu.metīšos lielajos viļņos un pa lielajiem viļņiem meklēšu krastu. mazliet pasāpēšu sevi un jūs. aiziešu līdz bērnības ozoliem un bērnības pilskalnam lai tad tajā agri no rīta sagaidītu jaunu vēl tiko dzimstošu sarkanām gļotām kā mazuli klātu sauli. kā to bērniņu neaizsargāto - bet tik ļoti gaidīto…

..tad priecāšos. ja sanāx. ja spēšu ja nespēkā ļaušos asarām par savu tik bieži aizmirsto sirdspuxtu. cik truli sāp kā tumšojas acis... neredzu neredzu… kā aizput jūsu balsis bet drīz pavisam drīz būs saullēkts..es ceru. 6.augusts 2006.

bija tā un būs tā. vai varde?

nez vai dzīvo peles peleponēsā
un kā ar vardēm man gribas jautāt
paga vardes tak ir arī zaļas vai ne
kā ir zaļš rumāniski aha nezinat gan

es arī īsti nezinu bet nojaušu
pagājušo nakti nikolajs man dikti palīdzēja
kā jau ceļinieku aizbildnis iedeva zeltu
nē tas nav nekādas leģendas

patiešām paīstam pārliecinājos pats
zelts kuru nikolajs dod ir īsts
tapēc nu varu doties uzzināt
ir vai nav peleponēsā peles

vēl man ir doma nu ja nikolajs svētīs
apskatīties kā sirakūzās kukurūza aug
pēc visa spriežot pēc pieredzes tātad
tur varētu saldāka būt nekā pie burg en bresse

tur pie sirakūzām vispār viss ir kudī labāk
ne tikai saldāks karstāks noslēpumaināks
tur vispār ir mūžīgais augusts ik dienu
ik dienu tur savu dzimeni svinu

kā jau jūs protams sapratāt
man ir speciāls plāns uzzināt
visu par vardēm un pelēm un kukurūzām
tātad ja nikolajs svētīs un andrejs nepaliks blēdis

jāpadomā kas vēl man bij sakāms
jāatdod parādi jāuzcep zive
jānobučo govs jāparunā ar mammu
un jāpiezvana memorijas kundzei vai ne ruu (?)

ko tik visu nedomā vakara krēslā

ēzeļa samtainais purniņš grieķiete vakara krēslā
caur manām ribām pret tevi neprasot iegribai pielīp

un klusums no pirtiņas sirmas vibrē kā telefondrāts
atkal uzausis mēness siseņi lēkā ap tevi

vēl mazliet un robeža atradīs mani

guļot pie miruša strauta

grieķiete iemirdzas liesmo bet klusē
ja varētu ietu es ciemos pie viņas

varbūt ribas laimīgi smiesies
un neliks man šķobīties mutei

tavam ēzelim purniņu noskūpstīt vēlos
kamēr vēl esmu šai pusē


Sandanski - Kulata


Jō! Diena ir kruta! kamēr visadas pažobeles un nevārnas murmuļojas. Ta nu tik ar īkškiem uz priekšu! būs vai nebūs martā marta brīnumi martai. kaut vai arī martam marta brīnumi...stradāt, tag tik strādāt. ha a kur? polarajos tuksnešos jeb kādā kompjūterizētā salā? (tādu salu tur nemaz nav daudz.) vai varbūt salas zvejniekmeitas labajā ausī iedžinkstēties ka viņai vairs ne baile, ne daile neliks ik vakaru tik depresīvi raudzīties jūrā ka līdz šim? vai labāk būt par uti viņas matos ja ne puķuzirni...? un pasapņot, tā pa īstam iemigt uz mēnesi un aizdoties tur tajās pļavās pēc pļavu labumiem.zumm un izskanot apspiestam vaidam aizplīvot kā taurenim starp klintīm pie tevis. miegā? nu jā pagaidām miegā.hmm bet vel jau laiciš i..un ta jau matīs jaa bet Diena un Daiena ir forša ..arī tu Ruu un Raiena..!

p.s uzmanieties no rudiem cilvekiem! viņi ir burvji un vispar bīstami. arī ja laipnu vaigu rāda. nekaitiniet viņus, ka neielej indi jūsu vēnā, tad gan degs. nošaujiet viņus vai sadedziniet, nolamājiet, pirms atkal ko labu gribat viņiem teikt, nodariet viņiem ļoti daudz sāpju pirms turat par viņiem īkšķus un nopaijājat pieri. izdzeniet viņus no sevi,s no savas zonas pirms vēliet skaistus ziemassvētkus un parbaudiet pamatīgi - vai tiešām viņi nav nožēlojami nelieši. jūsu mīlestības un uzticības necienīgi. pazemojiet visu priekšā - jo viņi to varot izturēt- sitiet- viņiem nesāpot! citād degs jums vēna... citād degs jums vēnas!
jo pērtiķis pie tavas mājas neslaistās tāpat vien.. ak dārgā cielava kur tava balss?
kaut kur baigi velk caurvējš paskat vai tev nav dvēselē šķirba
phe

esmu kuce

domāju likumus atnāca šķitumi tik silti kā kaķi
murrā miglu piepildās kabatas pelavu vien
glūn caur tumsu mauro maucību vaislību
visdrīzāk jau melus glaimus šausmīgu cūcību
baisāko vājprātu tādu līdz kaulam

izkusu siltumā piedevu visu meli piedeva man
draudi un ņirgas pārmaiņus klusums un mīļums
izmetu visus riebīgos kaķus uz ielas
eju svētkos tos apsveikt palika reāli labāk
kabatās ātrāk pelavas krājas ka prieks

ik reiz kad atveru muti izplūst nāvīga gāze
pat aušvicā neprata izdomāt tādu kā es
ticiet man esmu kuce smilkstu un kožu
tad raudu par likteni savu kā filmās
domāju aiziet klosterī nosprāgt bet nespīd

jo gribu mīlēt tik stipri kā ienīst
un visiem jau stāstu ka protu ka sanāk
slienainas glūņas sauc tiešām tev sanāk
baigais kaifs izdodas dzīve kad draugi tā glaimo
bet kaķus kaķus atspārdīt vajag jau rīt

nu jā ruu

pārliecinājos par pretējo pārliecos
mirstošai govij lēni dziestošai miesai
kā lētai tai upei caur mani kas plūst
kā orfejs ar dziesmu pār eiridīki
siltumu siltumu lūdzot vēl vienam dzejolim
un tad tvaikot pret tavu ak kungs zilgano gaismu
cerībā izkļūt no šausmīgās alas jau rīt

arī tu viņu satiki ruu

okei arī es satiku viņu
šķielaci kaulaino glūņu čigānu tirgū
zagļu krogā pie letes tik tukšu
tik nevienam vairs nederīgo vien
pļerkstošu niekus un tēlojot vēl
jaunu spriganu čali kāds nekad
nekad viņš vairs nebūs vien
spēle ar ēnām kurā tam veicās

arī tu viņu satiki toreiz
dīkdieni plukatu ar kuru tik retais
vairs runā ko nopietnu tiešām
visdrīzāk kad ņirgajas viņa
neglītajā sejā raustot aiz bārdas
kā tādu pamuļķi izsmieklā
dēvē un novēl suņiem par
graužamu kaulu par kaltušu vientuļu
koku ko apmīzt jeb iespējams
vienkārši paiet tam garām
it kā tas nebūtu cilvēks

un es to novērteju
es redzēju tevi kad gāju no
no viena sirds kambara otrā
bēgot no zivju asinīm aukstām
kuras ikdienu vairojās manī
redzēju bēgot no tā ko saskati tu
redzēju rītausmā mostoties kapos
kuros dievs vijoli spēlē lai
vēlreiz tevī būtu tā drosme
veco zagli paņemt pie rokas
it kā tas tiešām būtu vēl cilvēks
tik vien neko vairāk pa īstam
novēlu neatvadīties lai kas arī būtu
tad kad tu būsi projām uz savas
vientuļās salas vai arī tad
kad viņš neatnāks vairs

salas

es varētu nosalt ja gribētu
tik ļoti man apnikušas tās salas
kurās ik nakti pavadām drebot
gaidot un viļoties sevī

šie nolādētie neziņas arhipelāgi
izmisumu un nespēka jūrās
ik nakti mēs kliedzam viens otram
cik ļoti viens otram neesam

man vairs nav iedvesmu sīknauda
kuru izmainīt valodas bodē
ir tikai sals un netīra gaisma
kārtējie ķeburi dvēseles mālā

starp mums rozēm runājot

man rāda ka tavā zemē ir pērkons
izlādes plusi starp mums
atmosfēra virs jūras
mirguļo bezmiega naktī

kamēr dzīvoklī visu nakti
bez mitas bauro kaķis un
somu puisis murgo par sampo
vēlos lai neatnāk ziema

vēlos būt jau ceļā
starp katāniju un kalupi
der arī miegā

un visu dienu uzmest aci
veikt triangulāro monitoringu
visas meteoziņas par tevi
pierakstot pierē ar grumbām
p.s. tātad ja pētu laikaziņas, jau dodos

* * *
man jau tā likās
ka rozes pa īstam uzzied
decembrī tā uz saulgriežiem

jūs teiksiet dubļi varbūt
ņifiga kolka kuul
un cik jums gadu

pardon cūku aizbildni
zinu jau rīt es smiešos
un raudāšu arī par tevi

ruu visu zin
un drosmē pārspēj
pat žannu no arkas

neticiet? pagaidiet martu
tad būs tad tik būs joki
būs silti zaļos palodzēs loki

ar zušiem uz augšu

mans kaķis ir ļoti māņticīgs
visu dienu sēdēja pie loga
un gaidīja tevi

mani putni ir fanātiķi
tik uzticīgi kā lūpas kas
cieši sakniebtas sit dusmai

bet manas rozes ir žēlsirdīgas
kad sakalst
tad trauslas

tikai atslēga nē
tā izvēlas upi
un ar zušiem uz augšu


* * *

nu kur atkal pazuda ka nevar
vēl taču nesalst un nesnieg
vēl manī augusts karpās kā
eskavātors vai zirgs savās zarnās

bāc kaut es uzsprāgtu augonī
izlītu strutās ja asinīs nē
kur vēl tā iekrampēties kā restēs
kad viss ir tik gaistošs pat naktīs

cik viss ir pārejošs mirklis
tātad var mīlēt un melot
vienalga dzīvojot tevī vai nē
stiepju rokas un izplēšu atmiņu lauskas

ko ar viņām man darīt
šķiet visu tev atdevis esmu
tik atslēgas protams vēl nē
jo viņas guļ atvaru dzelmē

visas durvis aizcirtām sevī
ko vairs atslēgas līdz
ja sirdī un istabā caurvējš
vien redzēt kā jūra viļņojas prom

nav grūti saprast kas notiek
atceries es to rakstīju toreiz
katrs burts ir apaugļots lāstam
lūdzu lūdzu tos neatkārto

varētu dzejoļus nerakstīt vairs
varētu aizmigt pavisam


* * *
kad noskaidrojas rūgtums
apaļš kā ķīnas ābols tuvums
vai mārtiņa kapi austošs mulsums

cik dienu kurmet pērnas lapas
ko neredz mūsu šķībās acis
vai paklupiens un atkal rīts

apsēsties un mānīt putnus
vēl dienām fantazēt par tirgu
pār daugavu ar zirgu

no maniem rēgiem atraugāties
tad nomizot tev kartupeļus
pirms iekāpt ratos liesmainos

un saskaldīt vēl visus matus
un apmainīties bizēm
velkot kvadrātsakni gadiem

tu saki mēnesis ir martā
es trencu zirgus krastā
kad lūkosim ko darīt vēlāk