lasīju g r a m a t u. šo grāmatu lasīju pirmoreiz. bet vēl nebiju izlasījis pat pirmo nodaļu kad no netālu esošās zaru būdas atskanēja briesmīga skaņa. kā vērša māviens kā baāla vērša šaušalīgais māviens svilstošo bērnu miesas deguma dūmu un smakas apņemtais.
un es metos lejup uz upi meklēt glābiņu pienbaltajās mēness atspīduma skavās.
kāds jocīgs sapnis- nodomāju- pirms biju piekļāvies nelaikam. cik mīksts manas gribas spilvens uz kura dusēja līdz šim nepamodinātā sirdsapziņa.
dusmas un taisnība. nevienam nevajadzīgi burti it kā tiešām pats visuvarenais haoss būtu ar viņiem spēlējies kad visi sengrieķu dievi un dieves vēl čurāja šūpulītī kuru mēs tagad lepni un elkdievīgi saucam par eiropas civilizācijas un kultūras pamatu.
kādreiz mūsu kultūras pamats bija cūku govju mazu bērnu un karavīru atejas mēslota auglīga zeme. asiņu līķu līdumu pelnu auglīgā zeme.
tagad tās ir dolomīta un granīta bluķu drupas. drupas drupas un sen mirušu cilvēku iebalzamētais acu blāvums fotogrāfijās.
pamats ir drupas un paša haosa skolotu mēnesserdzīgu hronistu pieraksti. ja vien vēl varētu zināt kurš ir šo hroniku pasūtītājs. kura sponsora gaumes atspoguļojums..
kā mēness upē.
bet varētu tik pat labi sacīt -kāds skaists sapnis ja vien tā būtu māksla. ja ikviens mūsu sapnis būtu mākslasdarbs..
ja mēs pelnītu ar sapņiem. tikai ar to vien ka sapņojam. bet nekad nemēģinatu tos pierakstīt uzzīmēt izdziedāt...
tad noteikti es turpinātu sēdēt netalu no zaru būdas upmalā jeb pat tajā būdā un nekad nebūtu meklējis glābiņu mēness atspīdumā.
okei padzeršu vēl tēju un pamēģināšu. varbūt šoreiz sanāks.
nelasīt neko.
un es metos lejup uz upi meklēt glābiņu pienbaltajās mēness atspīduma skavās.
kāds jocīgs sapnis- nodomāju- pirms biju piekļāvies nelaikam. cik mīksts manas gribas spilvens uz kura dusēja līdz šim nepamodinātā sirdsapziņa.
dusmas un taisnība. nevienam nevajadzīgi burti it kā tiešām pats visuvarenais haoss būtu ar viņiem spēlējies kad visi sengrieķu dievi un dieves vēl čurāja šūpulītī kuru mēs tagad lepni un elkdievīgi saucam par eiropas civilizācijas un kultūras pamatu.
kādreiz mūsu kultūras pamats bija cūku govju mazu bērnu un karavīru atejas mēslota auglīga zeme. asiņu līķu līdumu pelnu auglīgā zeme.
tagad tās ir dolomīta un granīta bluķu drupas. drupas drupas un sen mirušu cilvēku iebalzamētais acu blāvums fotogrāfijās.
pamats ir drupas un paša haosa skolotu mēnesserdzīgu hronistu pieraksti. ja vien vēl varētu zināt kurš ir šo hroniku pasūtītājs. kura sponsora gaumes atspoguļojums..
kā mēness upē.
bet varētu tik pat labi sacīt -kāds skaists sapnis ja vien tā būtu māksla. ja ikviens mūsu sapnis būtu mākslasdarbs..
ja mēs pelnītu ar sapņiem. tikai ar to vien ka sapņojam. bet nekad nemēģinatu tos pierakstīt uzzīmēt izdziedāt...
tad noteikti es turpinātu sēdēt netalu no zaru būdas upmalā jeb pat tajā būdā un nekad nebūtu meklējis glābiņu mēness atspīdumā.
okei padzeršu vēl tēju un pamēģināšu. varbūt šoreiz sanāks.
nelasīt neko.
