dzejolītis

ak manas smadzenes
lienošais putniņš
pārlauku lūreklis
pagraba barība rijamā
ziemciešu luteklis
būcenis jūsu it visā
es savas smadzenes
valdu kā pajūgu traku
un tomēr
tev lasītāj jāstrādā smagi
un grūti kūst sniegi
ārpusdaivu cietajos apvalkos
visi šie stulbuma apvalki
kad visu ko mīli
mans draudziņ
nav politika vai zinies
nu tā

ne re

re kā sarmojas re
ar asti pēdējo reizi sit zivs
tad atver acis līdz nāvei un neelpo vairs
tagad tu drīksti to apēst

re čiekurs re nekrīt
nav pēdas vēl aizsnigušas
vilkam un man velti gaidīt ir nakti
šonakt atkal būs mēness un bailes
vēl vienu asprātību varbūt pat trīs
re šausmīgi skaisti pie loga
ledus kristāli aug tuvāk pie mirušās zivs
joks ar elpu kā maniaks šķiežas