-izdejo pats savus kosmiskos priekus!teica tiko dzimušais franču teliņš, saldi
aizmigdams
uz nemotivētajiem salmiem.
tādēļ neprasiet kāpēc teica, kāpēc aizmiga...
un
es neapšaubu viedokli, ka viņam
nemaz nebija motivācijas ierasties.
ja to dēvē par viņa atskriešanu, vai piedzimšanu.
neviens
neprasīja viņa domas šajā jautājumā, neviens nepaskaidroja uz kurieni jādodas.
neviens neprasīja vai viņam interesē kas būs pēc
tam, un pēc tam, un atkal jau pēc
tam.
nemotivēts teliņš,
nemotivēti salmi, pups kuru zīst
bez gribas.
es
redzu viņš guļ piederēdams, jo viņam pašam nepieder nekas. ne viņa kājas, ne
kauli, ne acis.
viņam nepieder pat viņa šaubas, atšķirībā no
manis.
teliņš ilūzija sev. naudiski aprēķināta skaitliska bagātība kādam, kurš pat pār savu caureju nevalda,
un kuram nepieder pār viņa māju lidojušās mežapīles.
tam skumīgajam
kautkam
pieder sev nepiederošais teliņš. absurda tēja pie ārprāta kliņģera zilizaļa
ceturtdiena kurā govs apēda savu
placentu un dusmīgi badīja mani.
bet teliņš guļ uz saviem sānpieredzes iluzorajiem salmiem. kamēr kāds cits
fantasts traktorā pabrauca manam stāstam garām. viņu vainot nevarēja.
viņš pelnīja naudiņu savai meitai.
vainot drīkst, varbūt arī vajag tikai mani, kurš par to nerunā
nekliedz un nenogalina motivāciju. kāpēc
es esmu.
domaju vakar atskrējušā teliņa vietā, kamēr viņš guļ.
jo
es gribu tagad atkal ēst un
mirt kaut
kad vēlāk krietni. jā nevis
mirt, bet kaut
kad vēlāk krietni gribu.