Mirst mana pasaku govs - gaiķu māris
nesaprotu no kurienes tāds miers
vai atkal tuvojas negaiss
bezmiegs - nerīmējas nemaz
domāju cik tālu esmu aizgājis
vai mana ēna stiepjas līdz jums
skatos sufiksi sēž kļavā
zilbes pērnajās čabās
bet vispār tāds miers
slieka sliecas pār ceļu
grib viņa krustīm pār ceļu
vai tu uz veikalu gāji uz pastu
vai ir kādi jaunumi
kaut ko nopirki varbūt
kur tu esi kad savu dzejoli raksti
tajā migliņā nez
nu jā.. tā kā būtu jau laiks
nu labi pamēģinām iemigt
kamēr nelīst
vēl pāris stundiņas gaišs
gan jau es jutīšu
kad pilēs uz vaiga
re kur tev vabolīte smuka
pa muguru rāpo
nu labi iemiedz nekusties nebiedē viņu
* * *
Mācītājmuiža no šejienes tevi var redzēt
spīd saule caur sietu caur sietu
čivina visādi putni traka lapsa pār ceļu
bet vispār tāds klusums motorzāģis tālu mežā
atkal putns lido stārķis varde nelec vairs
kas tur tā zuzina jūnija vējš vai eņģeļi spārnus
varbūt tikai ausīs tāpat – telefonstabi vien rūc
ziņas kliedzieni pavēles sitieni karš
pārdos tevi mācītājmuiža kaut kad
kā teļu cūkgaļu kā pērnos kartupeļus tā
traka lapsa pār ceļu guļ beigta
Ierakos dziļāk ierakumos
atradu tēvu ar šauteni rokās
kaut kauli jau balti
viņš gulēja tajos tik stalti
ierakos dziļāk ierakumos
un māte man teica būs silti
te zem velēnām vienmēr tā ir
ierakos dziļāk ierakumos
pār galvu svilpj lodes
un domas kā slepenās antenas kauc
zemāk vēl pakausi
nebaidies dubļu
tev dzīvība tranšeju kaps
rocies vēl dziļāk
parādi pigu tālo apvāršņu nažiem
lai bliež tevī ārprāta zalves
pret pretuguni tiem mest-
bet esmu jau zeme
tik dzīles kad deg
vai vēl lielākas liesmas var būt
* * *
Lai klusē tā dīvainā gaisma ja var - bet nē
kā no vaļējas brūces skan smiekli un mēdās
par tikko dzimušo ledu starp mums
es vēl neteikšu lūpām lai klusē
tik un tā tās izplēsīs rītu
vēl dīvainas nokrēslas sejā
kā tādas āderes manos visskaistākos bērnības sapņos
lauž kaulus un dejo draudoši tuvāk un tuvāk
esmu mēms bet rīts jau skaļāk par mani prot kliegt
lai nu tā būtu
bet nē-
kā no vaļējas brūces
izlīst nopūta – eju
* * *
Šis ir dzejolis kuru tu lasi
jā sēdi un mierīgi lasi jo viņš
jā sēdi un mierīgi lasi jo viņš
nekur tālu tevi neaizvedīs
nē viņš nav nekāds taksometrs
iespējams kaut kur nokļūsi
tāda iespēja pastāv
tad būsi kabatas pulkstenis tikai
kāds garais vai īsais tā rādītājs
es nezinu nav svarīgi izvēlies pats
ilgosies tālākas vai tuvākas nākotnes
vienalga- īstenībā bez visām ilūzijām
tu paliksi nekustīgi uz vietas
nemaldīgi neizbēgami jo labi
man tevis nav žēl- savādāk nav
man ir apskaidrots- jā
mana nepaskaidrošana kā kāpēc kur
tikai tuvina tam lai tu saprastu
tātad ja lasi dzejoli nesatraucies
man ir vienalga un to jau es teicu
"džons kroga stūrī viskiju dzēra
ieskatījos viņam acīs
viņš tēju melno ar cukuru dzēra
novērsu skatienu ciešo
nu netīk man acīs skatīties citiem
džons arvien vēl tur bija
viskija pudelei blakus
pieskāries nebija viņš
ak kāpēc es domāju- no viņas tas lēja?
un es uzsaucu visiem pie letes
un pārējiem dzertuves stūros
skatieties sēž tajā stūrī viens vīrs
vienalga tēju vai viskiju dzer
vai tāpēc mazāk tas viņš?
no pārējiem stūriem kuros sēdēja dzērāji citi
skanēja atbildes saucieni pārpilni šaubu
izlēca arī pa lāstam rupjību pilnam
tas nevar būt džons kurš dzer tēju
kur tas redzēts ka viņš darītu tā?
redzēt protams to nevar
bet sēž tur tālajā stūrī viens vīrs
es zinu tiešām tur sēž un dzer
nu nav ka nesēž un nedzer neviens
piedošanu- nekas viņa acīs nebija rakstīts
piedošanu- kļūdījos skatoties brūnajā krāsā
bet es teicu dzejolis nevedīs tālu". koa?!
Braucam uz kalniem pietiek ielejās svīst
iedvesma ir tā mašīna kuru nenostopēju
un tāpēc nezinu kurš viņai pie stūres...
daži šoferi ir tomēr tik dīvaini
vai tu saprati mani ?
vientulība ir tik pretīga un tu vēl māci to pieņemt
kaut tu izčibētu ak muļķi
braucam uz kalniem kalnu vējus ķert
mūsu ieleju garlaicība lai ķer
iedvesma ir tā mašīna kuru nenostopēju
un tāpēc nezinu kurš viņai pie stūres...
daži šoferi ir tomēr tik dīvaini
vai tu saprati mani ?
vientulība ir tik pretīga un tu vēl māci to pieņemt
kaut tu izčibētu ak muļķi
braucam uz kalniem kalnu vējus ķert
mūsu ieleju garlaicība lai ķer
nē tiešām vēl bišķi paknibināsim pirkstus
pāris skatieni ārā pa logu un prom
tik iedod uzpīpēt mīļais un kauc
bremzes bremzes tu stopē
krūtīs ilgas bremzējot kauc
uz kalniem fiksi uz kalniem tūlīt
nav vairs tauku uz ribām ne sviedru
pat neviena naudiņa plika
uz kalniem ved mani prom mīļotais nāksi man līdz ?
(arī tu varētu būt gans ganu suns žogs kalnu būda ja vēlētos
iedvesma pārņemtu es zinu visu ko gribētu teiktu
gribētu cīrulis būsi zaļā indīgā čūska labprāt
viss ko iedomāsies vien būsi – atceries
meitene dziedāja tā...)
kādi salti meli
(bet tagad) turies pa gabalu no manis
es vairs nemazgājos nemainu drēbes smirdu
ko tu gribi no manis ko tu te raksti
atšujies liec mani mierā
traka lapsa pār ceļu vēl skrien
* * *
bez prāta nav skrūve nav aeroplāns
vardes pār ceļu ritmiski lec
asins asin šļakst
bet ko darītu tu rokenroll
ja tev atņemtu elektrību ko
lec prātā vēl tā varde lec
* * *
Kamēr debesu ceplī pasaka atdziest
mirst mana dzeju dodošā pasaku govs
cik sniegbalti riebīgi atmiņas sadeg
ārprāts kā uguns mūžīgā tagadne cērt
to nevar vairs izslaukt nokavēts rudens
saskābst veļu bļodiņās piens
rudzos un rokās peld visi vērdiņi brīvie
nē nevaru iziet rītausmā kaili trūkst drosme
patiesi gribas zilzaļu vakaru mīlēt
nelūgt ieaijā itin nevienu
rītu būs sūtra šodien neatnāk govs
rītu būs sūtra šodien neatnāk govs
visiem mīļums ir skarbs mirst govs
* * *
Mana teorija ir pareiza bet viņai piemīt kaut kas tāds
viņa ir lēna silta un atvērta kā saules pinums krūtīs
kad gari garaiņi nakts melnumā zilā sniegotā sapnī
iezveļ pa galvu no cerībspārnotā pakauša cerībsarkanas straumītes atkal
ja tu netici manām sapņu siltajām govīm
mana teorija tātad ir pareiza
siltums atkausē ielas un sniegā gulošās maitas
cik brīnišķas ir tādas govis kad redzu tās lidojot prom
tas ir tikai sniegs nebīsties sniegs nekož neplēš un negaida tevi
re indietis iet pār kalnu pat ne zeķe uz viņas pēdas
skrapst garie gadiem negrieztie nagi sit ritmu
tuvāk un tuvāk savai siltajai pasaku govij
viņu zilpelēkie spārni un mēness saldi pienainais tu
atmiņu lakatu nosiedams nost ej tur kur izbeidzas tilti
re atkal jau tu atspīdi viņpus upes nelaimi nesošās upes
turamies turamies turamies tad lēni aizslīdam līdzi
* * *
Atraujamies no krasta kafijas krūze vēl rokā
knibinām pirkstus kaut kā vēl negribas gulēt
iešūpojamies viļņu jautrajā ritmā un dziedam -
mēness saldi pienainais tu
esam uz atkal skatuves jaunas
skatos paies laiciņš kamēr apgūsim karti
peldēt šķērsu šiem tūkstošu viļņiem
vēl prasmīgāk skaistāk par zivīm
aiz tiem pirmajiem sēkļiem būs viegli
tik ātrāk ātrāk no krasta
tā ir lūzuma vieta ne ceļš
ne tā droša ne stabila kājām
vēl raudājām reizē un smējām
varbūt apsmējam krastā stāvošās bākas
tik vienprātība kā varena straume -
mēness saldi pienainais tu
* * *
Tas uz ko skatīties ir ārkārtīgi jauki aizraujoši interesanti
vienreiz divreiz vienpadsmito reizi un zini tomēr sāk apnikt
neiedziļināsimies sīkumos kuru tur nemaz nav jo visas lielās lietas
tomēr ir kaut kur ārpus super un jeah
es pasmaidīšu divreiz līdz konkrētā četrrinde apaugļosies
uzsaucot priekā kamēr vēl nav dzimusi
kamēr nejaušam viņas iespējami neglīto vaigu
kad skaitļu rinda kā čūska nenormāli garā čūska
izlīdīs no manis pierādīt bezgalību
hō! ja jūs zinātu cik patīkami šajā upē laisties pa straumi
plosts cigārs rublis meitenes pups vai bize pie kuras
iespējams pieķerties - nē tik traki jau nešūpo
paskaties cik daudziem tā veiksmīgi sanāk
tā arī nepiestāt malā tikai prom bezgalīgi prom
nē nu labi paskatīsimies vēl kādu brīdi
papļāpāsim tāpat tepat tad redzēs kas būs
iespējams apmāksies prātiņš un sanāks
divsimts gramu jeb cik tagad karogs maksā par rindu?
protams sen jau atmetu skatīšanos uz pirmo
ievēroju kā saplūst rakstainā mugura čūskai
ar visiem burtiem tajā tikko dzimušajā četrrindē
vai tiešām tagad jāredz kā viņa metīs ādu un
piedāvās vēl vienu alfabētu vēl vienu iespēju apnikt
* * *
dieva (izrunā kā vārdu, ieva, tikai šādi. uzsvars uz -ie)
dieva (izrunā kā vārdu, ieva, tikai šādi. uzsvars uz -ie)
Dveš dieva redzēs redzēs ko teiks
nezinu pagaidi kur (?) bērns kliedza
uz kurieni gāja ko atkal kapēc
viņa ir māte krūtīs saskābis piens
es nezinu tāpēc prasu
ārprāts bet tu vairs nedzirdi
sniegs
ja dieva nāci kā nemiers cik neaicināta tu esi
dieva tev nekad nav bijis žēl manu putnu pat naktī nē
dzer pati savu pienu sūc no savām krūtīm
dieva zinu tu mani radīsi un pārradīsi no jauna
un būšu vistuvāk aiz tiem garaiņiem kuri ceļas no tevis
vistuvāk aiz muguras pilnas sviedru
drīz jau sasalušo mūžīgo sviedru
cik neejams ir šis ceļš cik tu esi nesveicināma nelasāma un nepiesaucama
staro un plaukst it viss kam tu nepieskaries cik laimīgi ir tevis neredzējušie
aklie un kurlie visi kropļi no viņpus upes tie izslāpušie un izkaltušie miroņu kauliem piebāztām kabatām tā varētu būt visskaistākā zeme kurā es neesmu bijis kuru nekad nesasniegšu kuras krastu tikai nojaušu savās fantāzijās naudas un avīžu nenolādēta zeme bez dievas patvaļīgās un paštaisnās rokas
zme zeme bezzemes zeme bezdibens debess samet savas kaķu kakas samet saslaukas un ziemeļaukas samet samedī un maisi un vem vem pievem klāt asinis atmiņas visas un ja pietrūks sazodz cik trūkst apstaigā mājas un zodz zodz visas viņu atmiņas nozodz jo ir taču tas riebīgais rudens tā lipīgā migla un ir viņiem ir tik daudz atmiņu par mani tu to vari nolādētā mugura brūnā tavi ragi lielās plēsīgās acis bet nenāc man klāt nekad nenāc man klāt
sadedz tu miesas un asinis sadedz tu miesas un asins piens un asins sadedz sadegot smirdi kad snieg nē tu nespēj sadegt ilgi tu dedz bet nesadedz tavas acis lielās acis cauri ugunij skatās kur viņas skatās es nezinu ka viņas skatās uz mani
caur acīm saskatu sevi kamēr vel deg viņas ķermenis plati atvērtās izvalbītās acis spoguļmelnas acis nedeg nesadeg jau trešo dienu tu dedz bet acis nedeg kas ir acis kas ir tajās mirušajās acīs nē tur nav uguns nav gaisma nāve mierīgi liela bezgalīga nāve kurā skatīties dieva tavas acis ir tukšums mans atspulgs viņās ir tukšums pirmvērtība ne kustība melnums un spozme degošs un nesadegošs sākums sniegs krīt šajā sākotnē un neaizsnieg viņu iespējas kurām kaut kad vēlāk būs nozīme no kurā radīsies jēga jēga kur dzemdinās prieku dusmas kokus klintis to nojaušamo viņpus upes krastu snieg dieva skatās un snieg snieg snieg
esmu tevi sitis kad tu man uzbruki esmu tevi ievainojis esmu bāzis rokas tavās smirdīgajās tumšajās asinīs un raudājis kliedzis neapvaldāmi neiemierināmi
kaut kas bija noticis kaut kas bija skanējis tevī kāpēc es dzirdēju saucienu vienu tikai vienu vārdu es dzirdēju savu vārdu no tevis kaut kur no tevis dziļumiem iekšpuses jā es saprotu vārdi nāk tikai no iekšpuses jebkura skaņa ir iekšpuses skaņa jebkura vārda mājas un sava rīta gaidošā vieta ir iekšpuse kurā nekad neesmu bijis kurā neviens nekad nav bijis un es nesapratu kāpēc dzirdu
vieta kurā es nekad neesmu bijis vieta kurā es nekad neesmu bijis
iztek piens un sēkla iztek sasalušā zemē...
es nekad tur nepiedzimu..
iztek piens un sēkla iztek sasalušā zemē...
es nekad tur nepiedzimu..
* * *
folklora, ticamā
jā un mana mamma reiz arī, piecdesmitajos gados, tā uz beigām vairāk, dabūjse doties uz saldu pie zobārsta un dikti vēlu tikusi pie ārsta, tikai vakarā, iegājusi vēl pie mana tēta māsas, kura tolaik jau dzīvoj pilsātā, apciemojusi un tomērt devusies mājās uz gaiķiem, jo lopi jākopj, darbā jāiet. Bijs jau tāds vēls, bet pavasarī ta gaišs. Tas ir kād dipadsmit kilometr. Nākusi vien un bijse jau šipus (šaipus) sliedēm, kad kāds vīrs ar riteni pabraucis no muguras garām un tad nokāpis nost un sācis stumties. Un tā kādu gabalu. Mamma sabijsiese un cirtusies atpakaļ uz saldu. Tur pie ķieģeļcepļa, daži vīri labojuši dzelzceļa sliedes ,tomērt drošāk . Neatceros vai viņa nogāja atpakaļ uz saldu pie Ritas vai kaut kā tika mājā. Ā, atceros, tika gan mājā. Jo pēcāk kaimiņdēls arī nācis aiz viņas mājā, un tā abi atnākuši laimīgi bez bailēm gaiķos. Tas bijis toreiz kad tas ĶERIS STAIGĀ JIS APKĀRT
reiz arī pēc kara bet laikam jau piecdesmitajos gados mana tēta brālis netālu no kapiem veikalā, kas toreiz bija Mērniekos, nopircis pudeli gribēdamies iedzert. Te pēkšņi viens vīrs, kuru viņš ta kā bij kauku redzējs laikam pienāk ar pie veikala un saka šim ka lai sadzerot. Bet, ka lai iedami uz kapiem iedzert. Tēvabrālis sabijies un teicis; ne ne uz kapiem gan ne, dzers tepat. A šis tik pa visu makti spiedis uz kapiem.Vēlāk dabūj zināt, ka tas esot bijis tas Ķeris kas cilvēkus ēdis
* * *
Vidzemes paugurvalnis.
sensenos laikos esot dzivojs tāds jocigs vīrs. vecie cilēki vel taga atminās kā viņi kad bijši mazi bērni, tad vienādiņ biedēti ar briesmīgo Vidzemes Paugurvalni. kā noskaidrojuši antropoligijas studenti -bērni biedēti visbiežāk tikai pēc izdarītām blēņām un nedarbiem, pēriena vietā. man domāt tas ir mazāk nekā dīvaini - secināt ka stāsts bērneļiem bija lai biedinātu nerātnību ja paši biedinājuma tēli itin mierīgi dzīvoja nebūt ar mērķi vai domu kādu biedināt. vienkārši ņēma un bija. toreiz bija. tagad nav. nez vai tapēc ka sīkuļi rātnāki tikuši. kur palika baisis lielais Vidzemes Paugurvalnis? neba jau nomirija. es sliecos domāt ka viņš aizgāja, vienkārši ņēma un aizgāja prom atpakaļ. ja nojēdzat kā tas ir tad visticamāk viņš iegāja sevī. tā dara tie kuriem apnikuši pasaules meli un ļaunums. tā viņi dara tā dara visi kas to atjēdz. lēnām daru ari es tā. nevilcinies dari arī tu tā.p.s. toties mūsu nopelniem bagātie etnografi noskaidrojuši ka viņam vēl esot bijse sieva, vecā Zaļā Biezmigla, Burbuļmātes Akādzīvotājas trešā meita...kaut kad pastastīšu pasaku par veco un biesmīgo Vidzemes Paugurvalni un viņa veceni briesmīgo un reālo Zaļo Biezmiglieni..bet nu marš gultiņās, un fiksi nu ka šņākuļot...
* * *
kā māksla tā upuris... - tā uzreiz beigts. gandrīz.
šodien sabijos un nolēmu neiet laikā kād ilgāk laiciņu. kā nu ne re kas notiek pasaulē. pasaulē var palikt dzeltens
* * * sit! sit mēnesgaisma. šis zemes pavadoņa atspīdums. nē saule, tevis jau nav. par tevi neviens nerunā. par pavadoni, jā par to gan! tam gan mūsu sulas kāpj pretīm ziedoties. tu kustini dzīles, prātus un gribu. pavadoņu laiks. ne savas gaismas laiks. atstarotāja, spoguļa, aktiera, teātra laiks. ak lieliskā malduguns ko gan tu soli? ..neko citu kā klusēšanu, trakojošā laika ieplūšanu mokpilnā kautuves klusumā, jebkurš vaids vai kliedziens, gārdzienu gammās no Koklētāja liesmojošā klēpja atskaņojas izplatījumā. cik lielu aukstumu mēs spējam izturēt?..skatījos un aizdomājos, cik sērgu gan nepieraksta viņam! ak slepkavu bedre..ak piemeklējumu pilnie cilpu licēji ,ak izmisumu žults! mēness piens, cik bērnu tevi sazīdušies, tagad reibdami nakšņojas naida ieleju slēpņos? kas gan viņus var saskaitīt, ak neīstā gaisma...aizvēru aizskaru, nav matemātika mana stiprā puse.
nu? nu re re kas ar to hromu! nu nedrīkst saulītē un gaismiņā ne nē nē.
tapēc es sovam hrominjam ķezītim aizskarinju tā vairāk pavēlku, un pakūpinu vaivariņus, lai dūmu mākonītis arī priekšā.
manam ķezītim patīk kad aizskariņš pavilkts un mākonīts apkārt
ta var ritīg kūņāties pa iekš un iekūņāties visādos labumos. bet nāk mājā mājinieki un negrib ne mutulīti ne aizskariņu pavilktu. nāk viņi no pasaules atpakaļ un pasaule ar viņiem kopā nāk. un tad viņi nevar mūs un māca mūs un šaubina mūs. tā viņi dara, nu savādāk nemaz nevar..
nu bet es jau sarunāju ar vaivariņ jaunskungu ka dūmu mākonīts smaržulītis mans tāds kņupucīts perdelītis apaļumiņš tik ap mani grozīsies un spiedīsies tik man ar ķezīti klātum un neku citur pa pasauli neklimstēs jo es jau šim brīdinājumu nodevu ka ja neklausiis atvilks aizkariņ un pavērs lodziņ šķirbiņ... -tas mutulītim nepatikās un ņēmās nosolīties it paklausiigs būt visos darbos un nedarbos un pie manis tik vien spiesties varen cieši klāt kā pie ķezīša tā hromiņa kā acuraugs kā putna sūdiņš čuņčiņ izbrīnējums trakoti naidzīgs kā dadzīts... piena kunkulīša launadziņa pilnums! ..kā nu lai netic bumbulītim manam... nu?
.......pamuldies resgalīt pūt ne kaķa spalviņu tev!
* * *
pa vei ataudziņu
balsene kluss
nebrauc neviens
ko zīda zeķe kad
ūdenszālīte pārslīd
ko ledi kas nāk
neguli tik
riktīgi sit bet aug
* * *
tekstūras orķestrim degošas klavieres un zirgs?
* * *
tekstūras orķestrim degošas klavieres un zirgs?
vai tā vīzija ceļš
putekļi čigāni zirgs
pirks pirks nenopirks
rakstīsi kamēr rokai ko tirpt
ko skaties komponē vaidus žēlabu flauta jau skan
dzejnieki sakāpa tankos un brauc
es tev divas loģikas sūtu pa pastu samaksās pianists ebreju naudā
rīt būs pasaules karš re paskat jūra jau viļņojas prom
jā tā ir vīzija ceļš putekļi ceļas orķestris nāk
bet tu neņem neņem no viņa neko..
ko steidzās pianists ko zirgu šāviņš trāpa ko kārpās savās zarnās ko traktors uzbrauc sunim to visu aizrakstu es garām..
ko orķestris man prieks par to vēl saldu saldu pienu dzer....
ko orķestris man prieks par to vēl saldu saldu pienu dzer....
(kā uzmanīgi mīlēt visus kā pazīt viņus kas tie tādi kā labāk nemīlēt tos it nemaz
un ja nu tur kāds viltus jēzus un ja nu tur tas tēlo tevi
kā gribas mīlēt tikai zirgus...)
kā zutim mesties viņas dzelmē un bēgt no vajātāju nagiem
