...es šito te vairs nevaru izturēt! Vecais Trebišs kliedza uz Cokolu un zibenīgi paķēris kā jau īsts ķeris, gurķu burku, svieda to pret izplatījumu..Vecais jau itin biezi īpaši no rītiem iemeģinaja roku izplatījuma piepildīšanā ar dažādiem viņaprāt stūlbiem krāmiem...Atceros kā reiz viņš pazaudēja cirvi, metot to pret Kjezīti. Kā ritīgs ķivulis pāršņācies pār Kjezīša galvu, cirvis savu asmeni vizuļodams kā polārblāzmu, kaimiņieni blūzmu, kā jāņu nakts seksīgo mirgu, te zils te zaļš, ietriecās izplatījuma uz palikšanu, tas ir, uz mūžību un vēl pāris gadiem..
esmu redzējis kā tukšumā, izlpatījumā visā tajā bļaurībā kura mēdz atrasties itin paralēli mums, riņko ne tikai gurķuburkas vai pērnie kartupeļi, dilles, porcelāni bet veselas miriādes lēno restorānu viesi ar visam šnicelēm un picu pardevēji bez klasiskās roklaižu izglītības. Redzēju ka viņi bezgalīgi rotē it kā ķerdami iedvesmu it kā savas astes orbitējot ap tavu māju ap tavu velosipēdu un pat čaiņika vecomāti...
Esmu izmēģinajies visvisādi i spēlejot klavesīnkoncertu vecam spogulim ar marmelādi, pat trīs gadus speciali diendienā mēģinot lakot lazurīta pieneņpūkas ptotinoskebetona pilnajā būda kura toreiz stāvāja pamesta gluži kļumzīga pie viena no šaubceļu protektoriem. Nesanāca! Nesanaca gan! Nesanāks arī! Kā veca šļūtene dārznieka sapņos atbalsoja atrīmēja man pretīm kjezītis un kā visīstakais putna sūdiņš vasarraibumiņš ieskrēja labajā acī ar skatu uz kārtējo pompidū vai politerū. A ko gan citu?!
* tik Zū skābju pilnajām acīm slīkoņveidīgi kā medūza Ķezīša sapņos te viļņojās augšup te atkal grima melzemes gārdzoņā. tikai par brīnumu šie sapņu seriāli vēl viņā neraisīja riebumu būt vērojumā no pusēnas uz gaismēnu un nebīties...jo garām gāja Zaratustra viņa šķūņus dedzinādams.
