37.

un vēl
vai tad tava dvaša nesalūza manas elpas smirdīgajās dūņās
cauro zobu vēl smirdīgākajos sēravotos no pūstošu sakņu pekles
cik reizes jau tu noversies lai pateiktu ka visa mana uguns
ir barota ar nešķīstām oglēm un zagtu malku
pat šmurgulis zeņkis ostups to zin jo kas ta viņam
ne jāmīl ne jārunā pat ne jābučojas kaut derētu gan
viņš vēl tik plikiņš bizo starp rabarberiem un gliemežus ēd
ak laimīgais viņš vēl nezin par ko izaugs ja izaugs
bet man ko atliek darīt man es taču neizaugu
jo nav jau nekādās dzejas tikai tas ar ko piemanīt glūņu
izpiržot dvēseli kā ganiņš redzot gotiņu miglā


iedomājies es šorīt tik ļoti brīnos kapēc jūs neguļat
kapēc esat izbēguši tām siltajām miega dzemdēm
it ka būtu piedzimuši it kā redzētu gaismu un spētu būt paši
kapēc jūs tik agri klīstat ap tirgu gar upi un muldat
par visu to maucību no kuras ne sūda nezinat
ja man pietiktu dūšas un būtu kaut kripata žēlsirdības
jei bogu izsauktu ātros lai savāc un atved pie manis


varbut tad no 37tā kalibra aortas varētu pārpumpēt to glumo šļuru
kuru mēs visi strebjam no rītiem neatjēgušies dienai
un aizvērtu manu smirdīgo muti uz mūžam
jo es redzeju dakteri sapnī viņš teica -jau nāku
paslēpties salā ietīties melos aizvērties dienai
es nāku pret sevi un apmulstu šļakatās šķīst
jo nav nevienas skaistākas vietas par tevi

* * *

paskatāmies vēlreiz pa kreisi
nē tur nav stikls nē tas nav atspulgs
tikai sastindzis spārns
siltumu gaida
neko citu vairs neredzam
gaidam kad aprasos balss
aiz laika salauztai lūgsnai
es nezinu kas ir vēl svarīgāks
par visu to ko nevajag
iespējams parastie sīkumi visi
bet iespejams enģeļi redz
tavu roku
p.s ja sanāks parunāšu ar viņiem lai pieskaras tai
iespējams dzirdēs iespējams atcerēšos ko solu

tas nav nemaz tik
sarežģīti dzirdēt vienu no diviem dzirdēt
to kluso pirms dārdoņas
redzēt tavu tik noskumušo vaigu
ka manī uzvirmo kapilāru -tieši tagad
pateikt ja neiekodīšu lūpā
cik mazsvarīgas ir manas velmes saprast tevi
cik svarīgi neaizmirst - pateikt vienreiz pa īstam
un klusēt iesēt un gaidīt
aplaistīt un gaidīt un aizmirst ko darijis
neatcerēties neko ko darijis
aiziet un palikt paklupienā
pret slieksni
tu pārrakstīsi visas ikonas sevī
un tu brīnīsies kā viss ir tik dzīvs
un es drīkstēšu aizmirst ko solīju
un sarunāsim ka nenoskumsi pirms tam..
tev ir pilnīgi viss lai nebūtu nekā lieka
jā sper kaut vai akmeņus sit kaut gaisu bet neskumsti!
žēlojies cik uziet brēc kliedz lūdz palīgā bēdz un steidzies šurp
lēc aizās un karpies kalnā bet neskumsti!
dari visu nedarot neko spēlē teātri bet neizrādies
un atbrauc ciemos paskaties acīs govij un iedod tai buču..
un labi būs

kur ej ?

tu vēl skaties smilgu
teicu jau par ilgu

nenokavē elpu
netiek telpa līdzi tai

netriec zivis krastā
nevienas vēstules tev pastā

prasi kā tev nebūt
rasa tikai rasa

cauri sienam sūcas
pat ar nakti nepalīdz

zied no jūras zied no gaisa
bailes rožlapiņas kaisa

attapties un sadegt vēnā
smilga pārliecās pār ēnu

vēl aizvērties ar žaunām par punktu trapecei ne kleitai jaunai
tur iečīkstēties eņģē brist purvā pakaļ purva nārai
tā ieslodzīties vārdā tikai pirkstiem čamdot ceļu



* * *


varētu eksperimentēties laumā i koka dvēselīti paķert aiz astes
ja mandalai pietrūktu smilšu sakrautu no govs kakām
ieņurkotu vidū pret sevi atbalsoties ķērcienā tad lēni bet ātri
pārvērstos siekalā spļautu pret vēju tepat aiz bēgļu nometnes loga
pie kura nāk sapnī un tuvina vājprātam tas tuvums kurš bēg

varētu mierīgi donjai augustai pavēlēt atkarpīt atpakaļ laiku
es ietu visur kur viņa vestu aiz rokas ēstu sāli tonnām patiesi
līdz ieciklēties kristalā ar kuru zagļi piemāna mani
kaut vai flamingo vēl manī staipītu kaklus es lēktu tai zaņķī
jo noticu šorīt it visam kurā saskatu tevi vecā lēni mirstošā govs

tad reinkarnēties arnikā vai edvīnā raupā kad viņš vairs nevarēs
ne ieņemt ne dzemdēt ne projicēties tajā šaubu pilnajā piramīdā
kura duss dzelmē kurā nedzīvo apmāns par sevi
un smieties kā viņš mani lād kā krata nespēkā rokas
bet nevar griez kaut vai nost izlīt izpilēt sauss
bet tā gribas vai ne?

šaubu nav es nezinu kurā stīgā vibrēju
jo ne jau tavi pirksti nepieskārās man
dzirdēju tikai to māvienu aiz atmiņu kūts
kā bezgalīgu skaņu kura lido pāri tai salai
ar šī rīta pirmo plēsienu dienai lai var
kad vecā leitene atvēzējās pret tevi

kā tevi dēvēt?

nogriezt līmenisko iebakstīt pirkstu tavu sviedraino prieku
iztvaicēt tukšvārdībās tad pirms saullēkta un tuvāk
aiz tavas muguras skatīties tai dvašā kura
pielīp pie tukšumiem ribām tepat tajā mirgā
samulstot un atsedzot visas pērnās čabas kuras
ik reiz mums ierunajoties atkailina tam vienīgajam kura dēļ
ir vērts elpot un aizmiegot dusēt kur tik ļoti
tas nepiešķir nozīmi jo prieks bija tavā
ak kungs izelpā kurā man klusēt
es nezinu ko mācos bet man teica ka sanāk-
iespējams neticu kamēr vēl guļu
lei keisto pa tei..
jo ko vēl man noklusēt kuram vēl tā apklust
kad tikai rokas vien stiepjas pret tevi..

guziņā dusēt

iekodies rītausmai spārnos un cērties līdzi
palūdz tai cielavai zīlītei knābītī vietu
zem viņas spārniņa guziņā dusēt un ļaut
lai austrumi atmirdz tev brillēs kad kliegsi
kad nespēsi tālāk
re kā dzenītis kaļ tavā sirdī pēc tārpiņa
nekusties nebiedē viņu
bet ļauj

 7.feb. skrino. bolgaria



 * * *

kā milzīgs bruņurupucis tālumā atkāpjas kalni
savas ķepas un galvu ievelkot brunajos karpatu plecos
tik strauji ka pārtrūkst telefonvadi kā dzērves aizšautie spārni
pavasara dubļos mērcas to gali žļarkst smadzenēs piemiņu foto

kas tad atkal puisēn ar tevi
tu čigāņkatls stepes vidū
ārprāts kas tev par krampi

uz atvadām kaujam pa aitai
uzadām zeķi un turpinam rūsēt
saviem mīļumiem cauri

bet tad kad būs diezgan vai parīt
man jāskrien lasīt dzejas un ogas
iespējams mājup jo perdele plīvo dūmakains logs

( iespējams lēnāk ka par mani un aitiņas pēdējo asiņu strūklu}


28.feb. cluj napoc-oradea.


* * *
caur manu pieri šauļi vēl kratās
meitene netup vairs eglē
kur tagad šļācas kuilim tā sēkla
dzejniekam jāzin atvemjot resno
sponsoru laicīgo piemiņu pelnus vai
vēlvienā pirdienā tēmējot zalvi
taisni par robežu antonam acī
lai vēlāk (pēcāk) man pasaka paldies
kad aklumā čamdīs sev blakūm bet nebūs
es vismaz centos kas bija tas bija
bet tu? kurkums ne tēja no zeķes
atkal tup meitene eglē un doma
visadas muļķbas sevī
ka šķībs paliek kritiķis
lūrot caur manu ribu
meklējot kautkādu visuredzošo pentium aci
kā viņu pareizak gribēt
bē

16.feb. 2012. vai kads jums tur gads..
skrino. bolgaria


* * *
saproties toreiz
irlavā gulēju
ceļgals iepuvis bija

ar karstu kartupeli
un medu uz krūtīm

ārstēju plaušas

tagad gribas pazīsties pienu
vēl sagrabstīt dienu
savu vardīti paķert

saproties slimums
nevaru salasīt tevi
čamdu ar pirkstiem

atceros kož tavas utis
pirmīt vēl sapnī
irlava guļot

lūdzu vēl padzerties
piecelties palīdzi
sēdus lai redzu pa logu

kā vītoli liecas
kad izkūpi leišos
ar pirmo rasu no rīta

šķīstī rokas no slimības manas
neatver muti nav gaisa
nebrauc ciemos irlavā labi

12. feb. 2012
ruenski manastir. bolgaria. skrino


* * *
neka nebija tīrasiņu kuce pieglaudās ribām
atkal pludo pludinas pārplūst
pieķeras iesnas kuce iekožas stiprāk
tik ļoti vēl pastrebties no tavas saujas
iešņaukt melus kā pavasari līdz aknām
un izplaukt pimajā lapā pirms tevis
pirms kāpura pirms nelaikā augļa
kaut vai aiz mizas un dzelmes bez vizas
pat ja tu atdzisīsi kā varde kā zivs

pat ja uz iekšu plaukt saņemsies dūšu

negaidi mani kaut mīlēsi  riešus
siekalām šļakstot kā salūtam nicā 

re še tev cepure mana
ņem tici visdārgāko dodu

3. feb. 2012. Sofia.