tu vēl skaties smilgu
teicu jau par ilgu
nenokavē elpu
netiek telpa līdzi tai
netriec zivis krastā
nevienas vēstules tev pastā
prasi kā tev nebūt
rasa tikai rasa
cauri sienam sūcas
pat ar nakti nepalīdz
zied no jūras zied no gaisa
bailes rožlapiņas kaisa
attapties un sadegt vēnā
smilga pārliecās pār ēnu
vēl aizvērties ar žaunām par punktu trapecei ne kleitai jaunai
tur iečīkstēties eņģē brist purvā pakaļ purva nārai
tā ieslodzīties vārdā tikai pirkstiem čamdot ceļu
* * *
varētu eksperimentēties laumā i koka dvēselīti paķert aiz astes
ja mandalai pietrūktu smilšu sakrautu no govs kakām
ieņurkotu vidū pret sevi atbalsoties ķērcienā tad lēni bet ātri
pārvērstos siekalā spļautu pret vēju tepat aiz bēgļu nometnes loga
pie kura nāk sapnī un tuvina vājprātam tas tuvums kurš bēg
varētu mierīgi donjai augustai pavēlēt atkarpīt atpakaļ laiku
es ietu visur kur viņa vestu aiz rokas ēstu sāli tonnām patiesi
līdz ieciklēties kristalā ar kuru zagļi piemāna mani
kaut vai flamingo vēl manī staipītu kaklus es lēktu tai zaņķī
jo noticu šorīt it visam kurā saskatu tevi vecā lēni mirstošā govs
tad reinkarnēties arnikā vai edvīnā raupā kad viņš vairs nevarēs
ne ieņemt ne dzemdēt ne projicēties tajā šaubu pilnajā piramīdā
kura duss dzelmē kurā nedzīvo apmāns par sevi
un smieties kā viņš mani lād kā krata nespēkā rokas
bet nevar griez kaut vai nost izlīt izpilēt sauss
bet tā gribas vai ne?
šaubu nav es nezinu kurā stīgā vibrēju
jo ne jau tavi pirksti nepieskārās man
dzirdēju tikai to māvienu aiz atmiņu kūts
kā bezgalīgu skaņu kura lido pāri tai salai
ar šī rīta pirmo plēsienu dienai lai var
kad vecā leitene atvēzējās pret tevi
teicu jau par ilgu
nenokavē elpu
netiek telpa līdzi tai
netriec zivis krastā
nevienas vēstules tev pastā
prasi kā tev nebūt
rasa tikai rasa
cauri sienam sūcas
pat ar nakti nepalīdz
zied no jūras zied no gaisa
bailes rožlapiņas kaisa
attapties un sadegt vēnā
smilga pārliecās pār ēnu
vēl aizvērties ar žaunām par punktu trapecei ne kleitai jaunai
tur iečīkstēties eņģē brist purvā pakaļ purva nārai
tā ieslodzīties vārdā tikai pirkstiem čamdot ceļu
* * *
varētu eksperimentēties laumā i koka dvēselīti paķert aiz astes
ja mandalai pietrūktu smilšu sakrautu no govs kakām
ieņurkotu vidū pret sevi atbalsoties ķērcienā tad lēni bet ātri
pārvērstos siekalā spļautu pret vēju tepat aiz bēgļu nometnes loga
pie kura nāk sapnī un tuvina vājprātam tas tuvums kurš bēg
varētu mierīgi donjai augustai pavēlēt atkarpīt atpakaļ laiku
es ietu visur kur viņa vestu aiz rokas ēstu sāli tonnām patiesi
līdz ieciklēties kristalā ar kuru zagļi piemāna mani
kaut vai flamingo vēl manī staipītu kaklus es lēktu tai zaņķī
jo noticu šorīt it visam kurā saskatu tevi vecā lēni mirstošā govs
tad reinkarnēties arnikā vai edvīnā raupā kad viņš vairs nevarēs
ne ieņemt ne dzemdēt ne projicēties tajā šaubu pilnajā piramīdā
kura duss dzelmē kurā nedzīvo apmāns par sevi
un smieties kā viņš mani lād kā krata nespēkā rokas
bet nevar griez kaut vai nost izlīt izpilēt sauss
bet tā gribas vai ne?
šaubu nav es nezinu kurā stīgā vibrēju
jo ne jau tavi pirksti nepieskārās man
dzirdēju tikai to māvienu aiz atmiņu kūts
kā bezgalīgu skaņu kura lido pāri tai salai
ar šī rīta pirmo plēsienu dienai lai var
kad vecā leitene atvēzējās pret tevi
