abner jay! 

nu lai tev aizmirstas ka piedzimi tajā dienā. 

tiešam ak kungs

nu ko tu atkal zūdies labāk jūdzies
tev pulēts galds pil krējums salds
ādā gludums stiklains spīdums
uz vienas sveces divas daktis
divas liesmas netop viena

ko satraucies ko plīsti
ko tek pa vadiem kurš tur atkal traucē
ņem aizdrīvē to sūci ak nātrīte nu jā
to nevar tā tas muskulis tam apnicis
ar ko lai ārstē nezinu labrīt labrīt

jo visu cauru nakti dzimstu klimstu
zem sviesta maizes šķēlē zem
rijības un siekalas un ožas
es pogai pieķeros un ciet
lai pastnieks klauvē iet

lai bungā īsto paroli tu esi garām
mirdz rasā atmirdz pēda basā
plīv bura uguns arī viņu tura
un dziedi kamēr veras
es ceru tikai ceru

* * *

vī vī old vaverlī

staigā tik ap aku nebeidz riņķi
un stāsti man cik ūdens labs
pat rādi varavīksni man
kas piešūta pie fraka

 met ar acīm konspirēts es esmu
es arī māku slepi glūnēt
ja bārda nebūtu tad smīniņš
lūpu kaktiņš iečomotu

aha tev teiciens sālīts
kā no matroža pa trapu
kāpj lejup plīvo lentes
kapu tantei balle miris brālīts

nu stāsti vēl es neklausos
var nomainīt pat plati
ir forša muzīka bet knapa
un piedodiet es dzimis laukos
kur irma?

* * * 
ko melš nav kauns

iet tante atirst paštote

nāk židels piešuj klaču
zirgs neklausās tik auļo tālāk
vējš neskatās tik svilpo ausij garām
plīv krēpe sit pa seju
ka pušums tur kur trulums

es gribu lakot nagus
es gribu izskatīties smieklīgs
es gribu tādu degunu
lai nebūtu vairs lielīgs

bet tante nāk jau atpakaļ
no tirgus un no pīlītes
un tevi piekauj klauns
lai nekad vairs nava kauns
ko resnā sieva melš par mums
pat zirgs to neklausās deg aizauļo vai prom?

* * * 

kai taukum   

(dzejolis veltīts - eritrejā kauns tev būtu beidzot.                                    visu cieņu !a par ko?)

kā tev šķiet nē nu saki
tundra vai kūdra stepe
kas labāk peļķe tajā varde
plūme upē zive aug
izaug liela noveco
vai labāk krāt tik taukumu

tu dikten gudra
skaitīt māki rēķināt
varbūt vēl aprēķināt pat
izskaitļot un dalīt
paņemt lielāko un pigu
ka tik uzkrāt taukumu

un to tu proti redzēju
vētrai pateikt kušu puta
ak tu ziepe saujā sāle
ka tik puķei nesabradāt
visus puķu rūķus
kuri vāc tev taukumu ik nakt

un tā tālāk pa to taku

* * *

lī hjūzs
teica viņš ei vecīt nosirmo lūdzu
pa vienu nakti fiksi smaidot
tā kā smilga decembrī
par prieku visām spārēm bizmārītēm
klusām lauku ārēm vērdot
čigānkatlam klinšu aizā

ko tu gan domāji no rīta sakot
ko miegā redzēji vai tiešām
tas bija veikals pilns ar precēm
vai tikai pludmalē tev žilbinošu smilšu
to nosirmo atbildēs gaidot par prieku

ei onkulīt dreboša lapiņa ķirsī
mazais melnais lī hjūz pardon
sit plaukstas un pieturi šlipsi
vēlāk nomet žaketi lec
jumpin judy ka slapš

kur upes ietek jūrā kur
glābēji pulcējas krastā
kur sāļš pār muguru tek miegs
tur tev nekad vēl nav bijis
tāds prieks

Dabā

ko steidzās pianists ko zirgu šāviņš trāpa ko kārpās savās zarnās ko traktors uzbrauc sunim 

to visu aizrakstu es garām
ko orķestris man prieks par to vēl saldu saldu pienu dzer
kā uzmanīgi mīlēt visus kā pazīt viņus kas tie tādi
kā labāk nemīlēt tos it nemaz
un ja nu tur kāds viltus jēzus un ja nu tur tas tēlo tevi
kā gribas mīlēt tikai zirgus...
ko nevar redzēt ugunī ko neizzīlēt reģim iekšās pat visas zarnas atšķetinot ko druīds nesaprot kad rīkli nelaimīgam griež ko viņa asins neizglābj ne purvā lāstā nenoslēpj 

to visu aizrakstu jums garām
ko nervi čigānam līdz stīgās ko lūgsna laiku nenotur kur aiztek strauts jo nezinām to visu aizrakstu jums garām
un izvem čūskas gļēvi bēgot un izlej vīnu donavā kliedz visu nakti bailēs brēc cik visa sirds ir pilna mēslu
tu vari glaimot vari draudēt vari tirgoties tas nelīdz deg zirgs un klavieres un rati brauc man virsū un 

bārda deg un dzejoļi ko steidzas bēgt ko paziņot to lūdzu nekad nelasi

nav ko tēlot esmu izliets ūdens
esmu samazga rīklē sprūdis kauliņš
karlo kareto spagetī čūskas dzelonis sev
glumais lokanais zutis uz pannas uzmests dzīvs

nepārspīlēšu gļēvulis neizturu putns izsita rūti
pilna vēsture lauskām āliņģa asās malas
viss klemmējas slēdzas nožvadz aizcērtas
šleperi magnēti elektroluksi šat daun

ko dara dervīš tagad negriežas vairs
suns neskatās govs neskatās pasaka miglā
brīvdiena kaktusi nezied ķezītis mieg vaivariņš duss
tumsā ikona slēpjas viss mierīgi esi tik kluss

narekas grigor kur tu liki rūgušos smirdīgos taukus
kas notek gar tava dievtēla acīm gar rokām
izpilēt dzeloņu pilnajā zemē kur tu skatījies
kad es mācījos tavas nešķīstās vārsmas no galvas

kur tu ņēmi tās zīmes kā mācīji irbuli darīt
kad tavas rokas kādas gan rokas nervi
kaucoši telefonvadi pavēstot salu mēnesi jauno
kur tu visu gļēvumu raki kā nozagto mantu

parādi man to slēptuvi mauc mani uz āķa
iemet āliņgī atrast iebaro mani par ēsmu
smirdīgie tauki lākturī manā lai deg
nav ko liegties un tēlot neizturu vēlot pat labu

* * *

vēl noreibst čunčiņš cūkpienēs 

vēl kaimiņiene dusmās brēc
tik bērniņš dzīpariņš tāds kluss

te pienāks rīts un atkal rasa
ķers peli kaķīts nags nav ass
vēl jāaplej ir puķītes

ir zvīņas tukšā makā jaunais gads
ir divas rokas plaukstas plaukst
un ceļš uz dievnamu kad salst

tur smaržo krāsns maizi cep
neviens nav badā jāaizdzen
tas siltums kā no krūts ko zīst

* * * 
pēdējais tarpāns vai pirmais gaiķis
dīgštis vai gaikštis bēg malējas rokām
spēcīgi apņēmīgs šmakris
pret visām vēģelēm pacelts

kurā mežā viņš dzīvo ja ir
vai zīž no tesmeņa lūgsnu par tevi
žēlīgā rodopu pomoce
krunkaina pērnā plūme to zin

nikola zemnieciņ mīļais no skrino
iemāci pareizi aptēst to baļķi
man mājās ir tāda bērnības bilde
kurā tētis pirtiņu cēla

* * * 
pūt tauri sit pa stīgām rībi tamburīnos drebi
pret rūti putniņš šorīt triecas 

ko slienājies ko meklē vārdu streb 

skumja laime bulgārijas lētais vīns

tavs tētis nekāpj kalnā mierā duss
tu lido mājup ceļus miegā skūpsti

tu satiec enģeļus tu redzi viņu acis
tik nedomā ka sapņo tu tiešam viņos esi

vēl ausij atvērties vēl zemestrīci sajust
un tad uz mājām viegliem viegliem spārniem 

* * *

tāda kā mīzalu smaka aromāts cilvēkam dabīgs
tāda kā mūsu miesa skaista un svaiga kautai cūkai tā pati
un es nebrīnos laikam kāpēc govij ir ausis un acis
tāda kā asins salda sviedraina sāļuma taka
arī stirnai tek asara spoža

un vārna kad ligzdo vīrs viņai labāko saka
mīl sargā pat pat grūtumu pacieš
viņš atlido ciemos pie manis un tieši aiz mana loga
vāc zariņus mīkstākas lapas
es tā ilgi skatījos viņā viņš laimīgs jo dabā

kad mēs izbeigsim operas mīlēt
un netaisīt virtuvēs drāmas
dievs mums iedos vistīrākās drānas
un šķīstāko redzi un smakas pat smakas
pat mīzalu smakas būs tīras kā debesu akas

Naktī zem akmens

zem katra vārda dzīvo 

zem burta zilbes elpā
ik slieciņa ir savā telpā

un katrai pasakai ir mājas
pat dzejolītim kaktiņš savs
pat skabardīša lapiņai ir kātiņš

pat puķītei pie loga
gaismas stariņš savs
un kaktusiņam ūdens malks

tam ziediņš uzzied novembrī
tas kalendārus nesajauc
tik savu ziediņu mums sniedz

tā visa debess rokas sniedz
un lūdz kā rozes kaltētās
uz zemi šurp pret mums

ja varētu tā dvēsli izkraut tad
kā atvilkni un plauktu tukšu
mēs tiešām nebūtu tik īsti

ik katrā pirksta galā ir
pa gaismas lāsei naktī
lai redzam vismaz dzejoli

tad var pat miegā staigāt
lai neredz neviens čigāns
ko nozagt pārdot apgānīt

tik mīlēt zvaigzņu čukstus
vēl sirsnīgāk par viņu
un zirgus ja nav cilvēku

un tiešām ir es redzu
zem akmeņa ir sirds
patiesi brīnums neticams

es eju iemācīties viņu
man visi labie svētie gari
jau šonakt lūdz par tevi

Testamenti

liec mani mierā lepnība
atkāpies skaudība
nerādi laipnību savu
es redzu tev cauri kā logam

es iemācos klusēt
laiks pelavas vētī
pērnās lapas uz galda
lai nākotni svētī

tik lūdzu par tevi ak kamolīt
neatrisi vairs vaļā
teci teci uz pilnību jā
tik garš vēl tev ceļš

neklausi vairāk nevienam
nedali smaidus pa jokam
paņem pie rokas dzīparu savu
un avotā skaidrojies rītam

es tepat vēl palikšu
tikai viņpus tās milzīgās upes
pagaidām tiltu nevienu par to
sāpēm un dusmībai nepāriet
jā
raisies dzīpariņ
riti kamolīti
neizslīdi pavedien

aka neizžūsti
nepievil mani
neraudi govs

zīmē ikonu
raksti sevī
vēstuli Viņam

es turēšu
pateicībā
tur var

Zem

es varētu tāpat vienkārši aiz
zāles paslēpties aiz puķītes aiz smilgas
zem bizbizmārītes spārna
ābola sēkliņā un ķivulīša knābītī
ak Kungs Tavā guzā!

lūdzu nēsā mani uz sirds
zem visām domām par pasauli
par vecmāmiņu un to silto silto pienu
kurā peldu ik dienas līdz naktij
līdz rītam bez Tevis
* * *
kas notiek notikdamies dzimis miglā
kas rasots nācis agrā rītā
ar lietu septembrī vien apaugļots

kas skaitās skaitījies neatskaitās dusmai
ar skaistu nezināmu mieru dzemdēts
no krāsns izvilkts dzejolis tev plaukstā

tu vari aizbēgt visām maņām līdzi
tu vari censties izaugt stiebrā
vai piena baltā aukstā sniegā

es redzēju kā akmens kliedza
kad cilvēki ir baisi mēmi
tik putns atlido un pieglauž spārnu

Jēkab

paldies par vēstuli jēkab
lasīju vairākas reizes
pārsūtiju arī mazajam žiperim
kad būšot mājās tad lasīšot
zini viņam pēdējā laikā nav viegli
bet to jau tu zini
brīžiem īpaši no rītiem reibstot galva
bet tā jau nekas galvenais ka dzīvs
gaida kad satiks tevi pa īstam
es arī gaidu kad varēšu doties ceļā un satikt tevi
nemaz tik tālu jau neesi ja labi ieskatās var redzēt
no tiesas!
p.s.
un vēl jēkab
gribēju vaicāt kā man labāk darīt
tā kā tu iesaki vai tā kā man liekas ka iesaki
zini pēdējā laikā es mēģinu nepārprast
tāpēc arī prasu piedod es atkārtojos
bet tu jau esi pieradis klausīties
kā šalko manas asinis kā riņķo molekulas
no nezin kur uz mūžīgo tagadni
es nezinu jākab es jautāju
un iemāci mani neklausīties sevī
par to ko tu man toreiz rakstīji
uz ceļa aiz aiz lidostas no rīta
bet
jēkab kā tu domā
luize izķepurosies?
es nezinu neko vēl viņai neesmu uzrakstijis
viņa vēl it tik maziņa bet mācās pazīt jau tevi
viņa tik ļoti priecāsies kad dzejoļi nāks kā piens
no gotiņas tesmeņa tikko atnesušās gotiņas tesmeņa
balts tīrs putojošs pilns prieka un sirsnības

parunā ar viņu viņa drīz nāks es netraucēšu
tepat būšu
labi?

(ai nu tu zini
ak kaut es varētu raxtīt un raxtīt
rotaļāties ar vārdiem un ielikt visu kas nāk ir plūst zibsnī atspīd veldzējas mierojas neatkartojas kad pirmreizība nepiemin ļaunu un neplēš nieres un asinsvadus vēl šaipus durvīm tavā tuvumā galdam altāra tuvumā ar krūtīm pieskarties upei un neredzēt neredzēt atkal baiso kuģi jā
kad visi kapilāri čalo zumm sisina kaa siseņi grieķijas robežā un riešas kā asara pateicībā
ēst no gana rokas un ņemt viņa vārdus lidojumam mājup mājup mājup tik ļoti ka)
taa ja

Irgas
man izdevās veiksmīgi piezemēties
kamēr citi netika prom
no tās nolādētās salas
es jūs varētu pamācīt
svētā ekzipeŗī vārdiem ka
ejot taisni uz priekshu
tak nevar aiziet nekur
un pat ne tālu
vēl es varētu pamācīt jūs
visādās dzejās un dejās
dažas tiešām pieprotu labi
visādus maģiskos trīsstūrus taisīt
nu protams ka mīlas
lai būtu ko pakārt kaklā
tiem nudien ir okultas spējas
pat lizete juris un anna
tika parauti gaisā uzreiz

ticiet uz svēto ekziperī viņš zin!

* * * 
tā ir dikti bīstama štelle
kad man vārdi nejēgā bārstas
kā tiko ārzemēs irusī krelle

tu vari pamainīt stilus
pat izlikties riktīgi modē
tas kas notiks nebūs vairs viļus

kamēr es piedrujā vēstuli muģī
un kādu piemēru minu
meitene ķīnā potīti mežģī

vai arī kad sadegu asinīs zaļš
pie vienas vai otras upes
no rīta tiešām koks lapās vēl skaļš

bīstami bīstami jā
iespējams pārdos tevi kā lelli
protams ka amērikā

no manis neko nav iespējams noslēpt
viss ko uzrakstu vēlāk notiek pa īstam
un nevar ne izkost ne izplēst

man patiešām ir bailes
reģis briesmīga nasta
bet kad tik vairāk tev dailes

piemēram es zinu visu
pat to ko tu aplami domā
gribēji pēli dabūji cisu

* * * 

nu ko tu kūņājies tīsties
tu esi redzams tu esi redzams

sviedru lāsītes mirdz
tad lēni iesūcas domās

režģojas taisnojas
iztvaiko spirtā

tu esi rūdzis putojis
izkāsts un izdzerts

tu esi sajusts kļūmīgās kājās
tu esi nopirkts un pārdots

sargāts azotē turēts
izkritis izlijis nesasmelts

tuvāks par redzi aiz tās
negaidīts tāpēc ka mājās

* * *
grēmas pārgāja un es atkal varu kafiju dzert
droši izmeklēt labākās arābu šķirnes
pačamdīt paošņāt apbrīnot turzu
pat mēģināt saburtot importa vārdu
tiešām atkal bez riebuma dusmām un bailēm
ka sirds kā trumulis nolaidīs tvaiku un aizsvīdīs brilles

tev tak arī tagad ir šķērmi
jo muļķītis biji nudien tevis žēl
kaut kas labs un iespējams godīgs tev bija
pa gabalu šķita pat bailīgs iespējams jā
gluži vēl bērns kurš nezin ko darīt ikreiz
kad naktīs līdi pār sētu un ilgi lavījies ēnā

jā nu mēs pasmaidam abi un uzvāram kafiju vēl
tēlojam īstos kas prot pareizi tasīti turēt
un uzslavēt lielisko šķirni ikreiz
kad pieminam pēdējo nakti bez lietus
kurā ķērām viens otru aiz jaunības ēnām

tā notiek- tu saki atbildu- nedur tik vēnā
ko nu?

* * * 

par dažiem procentiem tev taisnība
tik nostājies uz glumā ceļa
un meties aulēkšiem tur prom

un melo visu ko vien var
par spīti sev jo iesākts jau
neviens lai nemēģina glābt

ja atnāk prieciņš paņem to
tas nemaksā neko nekam
jo skaisti cēli izvaro

un kauns ir tiem kas nesaprot
kur laime sākas aiztek prom
tik vainīgi ka redzēja

 Testamenti
nevienu izelpu
nekādu būs jau labi
un nemelo un nemelo

un visas skumjas atsūti
un nemelo tas labi
turies tā tik taisnībā

tad dziedās koris dziedās visi
zvani tevi sveiks kas zin vēl -
grieķi čigāņi pat mūki


* * *
kāda patiesība ir franču vīnā
jautāja arēnas lauvas
pēc maltītes riebumā nolaizot spalvas

vai areopagīta un visu pārējo
denī denī žustīn
izlietais monmartras vīns

kādu pashu mēs svinam
jautāja lauvas
pēdējo mocekli graužot


* * * 
kas zeķe indijai ja pēda svētāka
nekādu pavardu tad nedegt vairs
kad nagi dzirkstis naktī šķiļ

ko ieliek kabatā to atņem vilks
ne zināt miegu dievā dusa jau
kad durvju nav ir atslēga

kad aizslēdzas tek asaras
ne velti jūlijs bija karsts
vēl tagad pietiek plikam

uz aku ejot neslāpst vairs
vien dūre sažņaudzas lai būtu spēks
nevienam vairs tā neiesist

tapt visiem redzams zūdot pūlī
lai būtu mugurkauls kā īstam vīram
kad dziļi zemu jāpaklanās

tik vienu dienu iedod Kungs
vēl tikai vienu pašu
tik daudziem piedošanu izlūgt

* * *

nav ne jausmas tikai krūmi un krūmi
pilni čaboņu pīkstienu smieklu
sprīdi gari dzeloņi ka biezs
vien čušļaks izlīst var caur tiem
un arī es ja gribētu


* * * 
bet priekšā kalns un baisas klintis galva reibst
bet it kā ceļš tur it kā tiešām
jau redzu ēzeli to ejam un vīrs vēl arī kāds
un ratus velk un vīru ēzelis nu ja
bet ratos klavieres es skaidri redzu
deg ar lielu liesmu it kā tā
un galva pārstāj reibt
ko domā lopiņš deg jau tas ko vīrs no liesmām dzied jau brēc kur ripo rati neapstāj to nesaka man klavieres ko neguļ nakti nomods murgs plīst sirds tik stāvs tas kalns nē tu tikai lūdzu nepieraksti to

ir kad mēs pietuvojamies kodolam
kad beiguši virpuļot centrbēdzes detaļu meklēšanā
skrandu drupaču ielāpu sanatoriju ēnās
kad sarakstīts viss nepieciešmais lai
uzrakstītu galveno to nulli to no kā
viss sākas un kur atgriežas kur
govs piedzimst un kur viņa mirst
kur viņu mīl un kur viņu ved uz nokaušanu
kur viņai asins jau gāžas no sirds
tekstu kuru ir tik neiespejami rakstīt
tekstu kurš tik ilgi vairījies tapt

dieva šodien man tas tev jauzraksta
tieši šodien mūsu mīlestība tiek iesakņota
zemē un debesīs visu debesu un zemes
iemītnieku apziņās karmās un iedzimtībās
ikvienā pasaules fotogrāfijā un mūzikā
šodien man tevi ir jānoglāsta pēdējo reizi un
lēni jādur tevī uzmanīgi meklējot tavu sirdi
jo mūsu sāpes pirms brīža jau beidzās..
tagad esam tik cieši kopā uz šī ceļa
baltā smilšainā ceļa netālu no tā soliņa
uz kura reiz sēdēja mani vecvecāki
toreiz kad zilajās debesīs kaut kur augstu
ieaurojās ziemeļvējš un apmeta dīvainu loku
to varēja pat redzēt un toreiz
tu mana mīļā mīlā dieva biji tikko piedzimusi
un es tev dziedāju dziesmu
tagad dzied klusums tavas lielās melnās acis
mana roka tevī ar nazi uz sirdi..
klusums ir centrālā daļa poēma klusums par tevi

p. s. ...kā lai pasaka? pasaka protams ir pasaka. visi mani dzejoļi tajos ieaustie notikumi tēlainie personāži, kuri mirgojas plaiksnī ikreiz citādi parādot savas aprises gan pietuvojoties gan attālinoties dzimstot un mirstot atnākot un aizejot ir tikai dzejas tēli. mani dzejas tēli tālu atspulgu tepatībā manī. jūs iespējams tur saskatat un vēlaties redzēt saprast kautko tikai sev pazīstamu un nojaušamu. iespējams jūs sakat ka - jā es zinu tas ir par mani un tas par viņu. arī lai kā es vēlētos to kādreiz darīt tomēr un tomērt tā nav. jūs tur nekad neatradīsiet sevi ne mani konkrēti un neviens notikums tir netiek atspoguļots no manis un jūsu katra attiecībām. teksti ir mana pasaka mana dziesma lai arī jūs to lasāt un dzirdat. mūsu pazīšanās un kopā būšana dažkārt liedz pasakai būt par pasaku. dzeja kuru rakstu tik bieži ir sveša pat man. tēli - govs orinoko ķeņģis varde aita kaza slieka lapsa ēzelis mūlis kalni aizas gani ķezītis un daudzi citi ir pasaku tēli. bet vai tiešām viņi nesimbolizē mani un jūs? kā es varu roku uz sirds liekot teikt ka nē? ar jums es runāju tieši personiski un tas man liekas vispareizākais. dzejā un pasakā tie neesat jūs vai jūs to vēlētos lai būtu? es nezinu... protams ir agrākie teksti kur daži mani cilvēki tiešām ir saukti vārdā un tie esat jūs bet tā kā miglā kurā jūsu vārdi un uzvārdi slāpējas un saplūst... vai šajos tekstos esmu es? un kur vispār esmu es? domāju cik lieki ir šie jautājumi. manis tur nav... manis tur nav... tur nav loģika tur nav faktu tur nav tur nav nekas ko pazīstu... es rakstu to ko nepazīstu ko sapņoju ko to ko rakstu pusmiega pustransa stāvoklī izvairoties no ēdiena un miega un alkohola vai citu vielu iedarbības. es ļoti ļoti vēlos lai neviens dzejolis rinda vai vārds vai satura fragaments jums nebūtu par piedauzības akmeni kurš jūs uzrunātu tikai personiski, sāpinātu vai iepriecinātu. bet es tikai to vēlos es nevaru jums to piespiest...
Koks nav koks govs nav govs varde nav varde... un pasaka arī tomēr nav pasaka... un visu uzrakstot es neko neesmu uzrakstijis. jūs izlasot tomēr tur neko neizlasat... tas ir klusums par dzejoli klusums par vārdiem klusums par jums un mani. mana dvēsele dzīvo klusumā un klusums dzīvo viņā viss pārējais tur netiek klāt. visam pārējam ir manas sirds citas sirds mīlestība un to jūs ziniet. viss pārējais ir manas kļūdas un veiksmes mani prieki un bēdas viss pārējais ārpus teksta ir mana dzīve...un vai es spēju būt abos veidos? pasakā un realitātē? vai man viņas nesajūk? ...savas atbildes vietā es tikai silti pasmaidīšu. jūs savu atbilžu vietā protams izvēlieties savu reakciju. tā dara un tā laikam ir tikai normāli..
un ko par it kā acīmredzamām sakritībām ? pasakā dzejoļos un ārpus tā... kur tomērt pierādītos ka es meloju... jā ir zināms mulsums kad jāatbild arī uz to. man to vajadzētu zināt... bet ja nu tomēr es to nezinu?.. tas ir tā ka piemēram pirms daudziem gadiem rakstīti dzejoļi, tikai dzejoļi iemiesojas daudz vēlāk konkrētos notikumos reālajā dzīvē. pirms daudziem gadiem iesēta sēkla kādā dzejolī tagad vai citreiz izaug par istu fizisku puķi pie mana vai tava loga.bez pretenzijām uz.. esmu piedzīvojis kā vizija čuksti balsis pareģojums man vien nojaustais pat ne nojaustais bet tikai dzejolī uzrakstītais piepildās manā dzīvē. kurš izsauc vētru? burvis? kurš sniedz nākotnes notikumu ainu? reģis?
tālāk apskatīt šo tēmu vairs nevēlos. par to vairs runāt nevar un nav iespējams un vēl vairāk - nedrīkst. tas nav dzejolis kuru tu lasi... un tas atkal ir tikai dzejolis ..kuru tikai tu lasi. kuru tikai un tikai tu..
redziet nu cik gari un neko nepasakot uzrakstiju neizskaidrojamo neuzrakstāmo... tā var rakstīt daudz un ilgi..
mīļumu jums un lūkojieties uz savām sirdīm es arī tagad to darīšu. klusumā mierā un norimšanā
jūsu māris






* * *



oi vērot un neievērot
dalīšana ir atņemšana
skumjie karnevāli pirms bērēm
par to nerunāt nepieminēt
hedoniskie smiekli gar aizas malu
ka visas pļavas novīst un sadeg
riņķot gar malstrēma virpuli tā bēgot kā vāgners no rīgas
kā bonaparts no maskavas īpaši ziemā
kā putns rūti tā neredzēt un traukties asiņu karstumā
džinkstot un laužot laužot iedomu rāmjus un gūstu
kad izkļūstam it kā ārā prom citur citos
pierādījumos un taisnībās viena sezona ellē ir labāka
par visu mūžu kura nav bijis
par to ko sapratuši neizprotot
ko nosprieduši nedzirdot
ko domājam saprotot dzejoli kaut vai
un nezinot ka kļūda nav tikai kļūda
kur paštaisnības un niknumi diktē jā pavēl
visiem reizē celt kāju un spert
atvēzēties un sist izstiept lūpas
un spļaut jo dzīve esot tik nežēlīga tik raupja
tik fatāli akla un kurla
un es patiešām vairs nezinu kāpēc
mums liekas ka saprotam saredzam visu kā vajag
kurā izlasām neuzrakstīto kur dzirdam nekad neteikto
un svešu sirdi krūtīs ejam svešus un bīstamus ceļus
ka es varu tikai jūs lūgt
esiet drosmīgi šaubām

* * *
palīdzi uzrakstīt dzejoli Kungs
manā nešķīstā sirdī trūkst vārdu
es gribētu rādīt to visiem
bet lasīsi tikai Tu

man vēl ir mazliet laika
ar kuru ļauties cerībai Tevī
esmu nedziedināmi jau slims
jā ar to cerību Tevī

esmu pelnījis nievas un uzslavas
jo visu saņēmu Tevī
arī kad smēju vai situ Tev vaigā
bēgu no naida visvairāk

kur ir Tava roka mans Kungs
kur ir Tavi stiprie pirksti
ar kuriem Tu rakstīji manī
visu visu aizmirsis esmu

iedod man lūdzu pēdējo dzejoli vēl
vienkāršu klusu un rāmu
it kā es nebūtu rakstijis viņu
tik ļoti un neremdināmi


* * *
bija laiks kad lasiju teikumiņus
gan rindkopās gan slaidos stabiņos
līdz nonācu plānprātībai līdzīgā ekstāzē
kad beidzot patiešām ir tik vienalga
vai tas ir naratīvs vai permanents
zaļā vai dzeltenā tēja
vai irbīša utainais plikums

eskstāze nepāriet (slimums vai ne?)
jo nelasu vairs ne rīgas laiku vai imperatora haiku
tāpat tur viss no vārdnīcām un instrukcijām
kurās nekad nemelo jo neko nesaka
ko darīt ar savu dzīvi jo viņas nav
jā lasīt ir labi kad nelasa vairs
kad nedzīvo vairs un viss ir tik vairs dairs kairs
orinoko deg uguns ar zaļu
* * *
viss mijas no pēdas uz kurpi
skrapst nagi atslēga amsterdamā
kalāčos veras durvis
padsmitnieki nemostas rītausmā
man garšo baziliks arī kaktusi zied
notikumiem par godu tik balti
pūt dvašu ķer ķeņģi izlido putniņš

kurpe tik mijas grauž nedodas rokās
 bet tu esi izmucis teļš
ķer kamēr vēl
mirst tava pasaku govs




kaut nu būtu laiks

kāpēc tu klusē govs un nemierīgi skaties tālumā? vai tu dzirdi jau kā nažus triņ ?

tu need vairs tikai vēro pārlaid savu skatienu sienām griestiem un grīdai

noglāsti visu kas bijis tev līdzās šo laiku un atvadies lēnām

rudens ir kaujamais laiks rudens ir kaujamais laiks

tik silts kā tavs piens pie debesīm mēness saldi pienainais tu

tu vēl gribi iebrist upē līdz krūtīm un padzerties laiku kas aizplūst



un esi rāma lūdzu esi tik mierīga kā šis mierigais novembra vakars

es tev paņemšu ceļa maizīti līdzi un glāstīšu muguru tev

esi tik lūdzu mierīga un nebaidies lūdzu jo

rudens ir kaujamais laiks rudens ir kaujamais laiks

tagad mums jāiet seko man līdzi kur gaida



es jūtu tu drebi nervi kā stikli dur tevi

arvien biežāk un biežāk tu piekūsti jau

un apstājies nespējot paiet tu raudi un

skaties uz ceļu zem kājām savu silto un zināmo ceļu

jo nekad tu nebūsi viņā ne uz ganībām mājām

ne pie tiem kas bija tev mīļi jo

rudens ir kaujamais laiks rudens ir kaujamais laiks

un būsim jau galā es apķeršos tavam

siltajam siltajam kaklam un aizgūtnēs kliegšu no sāpēm

tavas lielās un skumjās acis pielīs ar asarām manām

un tālumi aizmiglosies pār ceļu pār tevi

jo rudens ir kaujamais laiks rudens ir kaujamais laiks