Dabā

ko steidzās pianists ko zirgu šāviņš trāpa ko kārpās savās zarnās ko traktors uzbrauc sunim 

to visu aizrakstu es garām
ko orķestris man prieks par to vēl saldu saldu pienu dzer
kā uzmanīgi mīlēt visus kā pazīt viņus kas tie tādi
kā labāk nemīlēt tos it nemaz
un ja nu tur kāds viltus jēzus un ja nu tur tas tēlo tevi
kā gribas mīlēt tikai zirgus...
ko nevar redzēt ugunī ko neizzīlēt reģim iekšās pat visas zarnas atšķetinot ko druīds nesaprot kad rīkli nelaimīgam griež ko viņa asins neizglābj ne purvā lāstā nenoslēpj 

to visu aizrakstu jums garām
ko nervi čigānam līdz stīgās ko lūgsna laiku nenotur kur aiztek strauts jo nezinām to visu aizrakstu jums garām
un izvem čūskas gļēvi bēgot un izlej vīnu donavā kliedz visu nakti bailēs brēc cik visa sirds ir pilna mēslu
tu vari glaimot vari draudēt vari tirgoties tas nelīdz deg zirgs un klavieres un rati brauc man virsū un 

bārda deg un dzejoļi ko steidzas bēgt ko paziņot to lūdzu nekad nelasi

nav ko tēlot esmu izliets ūdens
esmu samazga rīklē sprūdis kauliņš
karlo kareto spagetī čūskas dzelonis sev
glumais lokanais zutis uz pannas uzmests dzīvs

nepārspīlēšu gļēvulis neizturu putns izsita rūti
pilna vēsture lauskām āliņģa asās malas
viss klemmējas slēdzas nožvadz aizcērtas
šleperi magnēti elektroluksi šat daun

ko dara dervīš tagad negriežas vairs
suns neskatās govs neskatās pasaka miglā
brīvdiena kaktusi nezied ķezītis mieg vaivariņš duss
tumsā ikona slēpjas viss mierīgi esi tik kluss

narekas grigor kur tu liki rūgušos smirdīgos taukus
kas notek gar tava dievtēla acīm gar rokām
izpilēt dzeloņu pilnajā zemē kur tu skatījies
kad es mācījos tavas nešķīstās vārsmas no galvas

kur tu ņēmi tās zīmes kā mācīji irbuli darīt
kad tavas rokas kādas gan rokas nervi
kaucoši telefonvadi pavēstot salu mēnesi jauno
kur tu visu gļēvumu raki kā nozagto mantu

parādi man to slēptuvi mauc mani uz āķa
iemet āliņgī atrast iebaro mani par ēsmu
smirdīgie tauki lākturī manā lai deg
nav ko liegties un tēlot neizturu vēlot pat labu

* * *

vēl noreibst čunčiņš cūkpienēs 

vēl kaimiņiene dusmās brēc
tik bērniņš dzīpariņš tāds kluss

te pienāks rīts un atkal rasa
ķers peli kaķīts nags nav ass
vēl jāaplej ir puķītes

ir zvīņas tukšā makā jaunais gads
ir divas rokas plaukstas plaukst
un ceļš uz dievnamu kad salst

tur smaržo krāsns maizi cep
neviens nav badā jāaizdzen
tas siltums kā no krūts ko zīst

* * * 
pēdējais tarpāns vai pirmais gaiķis
dīgštis vai gaikštis bēg malējas rokām
spēcīgi apņēmīgs šmakris
pret visām vēģelēm pacelts

kurā mežā viņš dzīvo ja ir
vai zīž no tesmeņa lūgsnu par tevi
žēlīgā rodopu pomoce
krunkaina pērnā plūme to zin

nikola zemnieciņ mīļais no skrino
iemāci pareizi aptēst to baļķi
man mājās ir tāda bērnības bilde
kurā tētis pirtiņu cēla

* * * 
pūt tauri sit pa stīgām rībi tamburīnos drebi
pret rūti putniņš šorīt triecas 

ko slienājies ko meklē vārdu streb 

skumja laime bulgārijas lētais vīns

tavs tētis nekāpj kalnā mierā duss
tu lido mājup ceļus miegā skūpsti

tu satiec enģeļus tu redzi viņu acis
tik nedomā ka sapņo tu tiešam viņos esi

vēl ausij atvērties vēl zemestrīci sajust
un tad uz mājām viegliem viegliem spārniem 

* * *

tāda kā mīzalu smaka aromāts cilvēkam dabīgs
tāda kā mūsu miesa skaista un svaiga kautai cūkai tā pati
un es nebrīnos laikam kāpēc govij ir ausis un acis
tāda kā asins salda sviedraina sāļuma taka
arī stirnai tek asara spoža

un vārna kad ligzdo vīrs viņai labāko saka
mīl sargā pat pat grūtumu pacieš
viņš atlido ciemos pie manis un tieši aiz mana loga
vāc zariņus mīkstākas lapas
es tā ilgi skatījos viņā viņš laimīgs jo dabā

kad mēs izbeigsim operas mīlēt
un netaisīt virtuvēs drāmas
dievs mums iedos vistīrākās drānas
un šķīstāko redzi un smakas pat smakas
pat mīzalu smakas būs tīras kā debesu akas