Testamenti
nevienu izelpu
nekādu būs jau labi
un nemelo un nemelo

un visas skumjas atsūti
un nemelo tas labi
turies tā tik taisnībā

tad dziedās koris dziedās visi
zvani tevi sveiks kas zin vēl -
grieķi čigāņi pat mūki


* * *
kāda patiesība ir franču vīnā
jautāja arēnas lauvas
pēc maltītes riebumā nolaizot spalvas

vai areopagīta un visu pārējo
denī denī žustīn
izlietais monmartras vīns

kādu pashu mēs svinam
jautāja lauvas
pēdējo mocekli graužot


* * * 
kas zeķe indijai ja pēda svētāka
nekādu pavardu tad nedegt vairs
kad nagi dzirkstis naktī šķiļ

ko ieliek kabatā to atņem vilks
ne zināt miegu dievā dusa jau
kad durvju nav ir atslēga

kad aizslēdzas tek asaras
ne velti jūlijs bija karsts
vēl tagad pietiek plikam

uz aku ejot neslāpst vairs
vien dūre sažņaudzas lai būtu spēks
nevienam vairs tā neiesist

tapt visiem redzams zūdot pūlī
lai būtu mugurkauls kā īstam vīram
kad dziļi zemu jāpaklanās

tik vienu dienu iedod Kungs
vēl tikai vienu pašu
tik daudziem piedošanu izlūgt

* * *

nav ne jausmas tikai krūmi un krūmi
pilni čaboņu pīkstienu smieklu
sprīdi gari dzeloņi ka biezs
vien čušļaks izlīst var caur tiem
un arī es ja gribētu


* * * 
bet priekšā kalns un baisas klintis galva reibst
bet it kā ceļš tur it kā tiešām
jau redzu ēzeli to ejam un vīrs vēl arī kāds
un ratus velk un vīru ēzelis nu ja
bet ratos klavieres es skaidri redzu
deg ar lielu liesmu it kā tā
un galva pārstāj reibt
ko domā lopiņš deg jau tas ko vīrs no liesmām dzied jau brēc kur ripo rati neapstāj to nesaka man klavieres ko neguļ nakti nomods murgs plīst sirds tik stāvs tas kalns nē tu tikai lūdzu nepieraksti to