Ilva Skulte, žurnālam –Latvju Teksti
Dziesminieks krustcelēs
Gaiķu Māris. Gribu ēst. – Rīga: Neputns, 2011.
Lai dzejoļu krājuma eksistenciāli naivais nosaukums nav par iemeslu aizdomām par nulles līmeņa tēlainību – Gaiķu Māris savā dzejā gan nevairās no šādām „nullēm“ (iedomājies neko / tu to vari un nelepojies (45. lpp.)) un to pasvītro bieži lietotie robežsituācijas apzīmētāji kā asinis, ēst, ir, nav, nazis, stikls, mēmums, mirt, debesis, dievs, vells utt., taču kopumā tas viņam netraucē attīstīt savdabīgu krāšņu un bagātu metavalodu, kuras kontekstā it kā askētiski un robusti izvēlētie ikdienas pamatvārdnīcas vārdi spēlējas ar konotatīvu, pat mītisku nozīmi:
es bāžu pirkstus atkal jaunā brūcē
vai skumji man vai nolemts mēmums
aiz loga okeāns un smalkjūtību mūžamežs
arvieni biežāki kā bite dzeļ un mirst
ak saki dievs kāpēc tev nesāp?(5. lpp.)
Viena no iezīmēm, kas vieno Gaiķu Māra raksturojumus interneta globālajos plašumos, ir viņa mīlestība uz blūzu. Tā raksturo kā viņa personību, kas izpaužas savdabīga brīvdomātāja, klaidoņa un dziesminieka hipijiskajā tēlā, tā arī pašu viņa dzeju. Arī šajā dzejoļu krājumā – blūza noskaņa un pieminējums ne tikai caurauž krājuma tēlainību - no asinīm, debesīm, ceļiem, upēm, augstumiem un kritumiem (un tad tu apklusti kliedzienam lejup (7. lpp.)) līdz Missisipi un Ņūorleānai -, blūzs ienāk caur dzejoļu ritmu (aritmiju) un daudzzilbju pēdas balansēšanas paņēmieniem, caur negaidītām parādībām fonētiskajā līmenī (starpsaucieni ai,ai, ei u.c.) morforloģijas un sintakses normu laušanu (kas bieži izpaužas kā vārdu vai tā daļu atkārtojums). Tas viss piešķir dzejai raksturīgu kaislīgu uzrāvienu, uzkārienu un atrisinājumu – kompozīcijas modelis, kas uzmanīgam lasītājam nevar nelikt domāt skaniski, muzikāli un nevar neatgādināt aizrautīgi smeldzIgo Amerikas melnādaino iedzīvotāju izkopto skumju žanru. Ja nu kādam galīgi vēl nav pārliecības, nosaucot krājuma trešo daļu Teksti blūza mūziklam, veids, kādā lasīt visas šīs parādības, tiek fiksēts arī burtiski. Tomēr zīmīgi, ka svarīgāko nozīmju fiksācija Gaiķu Māra tekstā notiek drīzāk skaniskajā nevis rakstiskajā līmenī.
Lai arī mūsdienās tradicionāli iekļauta starp rakstītās valodas mākslas veidiem (literatūra = sarakstītais, rakstu māksla no lat. littera – burts = salīdzinoši vēlīns jēdziens), dzeja joprojām daudz šarma paturējusi no savas muzikālās izcelšanās un tādēļ varbūt pat jēgietilpīgāk būtu skatāma kā oralās kultūras sastāvdaļa – izmantojot skaņu mākslas apraksta paradigmas. Pagājušo gadsimtu kultūra ar savu rakstības dominanci ievērojami mazinājusi mūsu spēju lasīt skaņu koda zīmes un saprast skaņu retoriku. Tomēr arī caur „kulturāli“ sakārtoto un skolā mācīto pierakstu var praktizēt citas audiālas uztveres formas un nonākt pie pilnākas nozīmes. Gaiķu Māris – lai arī publicējas drukātā tekstā, pirmkārt, atklājas kā dziesminieks, spilgts oralitātes akcenta pārstāvis. (Varbūt tā izskaidrojams arī pseidomīma lietojums un veids – oralitātes kultūrā autorība šķiet relatīva, drīzāk svarīga ir tradīcija un vieta, no kuras tā nāk). Dzejnieks neslēpj teksta muzikālās iespējas un savu balsi pakļauj tās likumībām; ja arī lieto valodu un veido komunikāciju, stāsta, sarunājas, tad dara to kā koklētājs (Koklētājs ieskandēs rītu un salabos tiltus starp mums…(40. lpp.)). Viņa liriskais „es“ (griezīgi konstruēts pret otru upes pusi - pret skaidru „tu“) meklē harmoniju, sa-skaņu, ko atrod nevis statikā, bet plūšanā, izlīšanā, straumē, upē, avotā, jūrā. Šī plūsmas zīme Gaiķu Māra tekstos ir tik bieža, ka (bez psihoanalītiskām konotācijām) ļauj saskatīt šķidrās jeb plūstošās modernitātes (sociologa Z. Baumana termins) modeli viņa pasaules uzskata pamatā. Pēkšņa runātāja lomu maiņa, paralēli, sinhroni attīstībā esoši tēlainības plāni, personiskās dzīves perspektīva (arī caur pieminētiem vēsturiskiem faktiem un reāliem laikabiedriem) ir pierādījumi šādai pieejai.
Par cilvēciskā, vēsturiskā, plūstoši mainīgas (atšķirošās) nozīmes un cita uztveres ceļa klātbūtni un būtiskumu literatūrā teorētiķi no jauna sāka runāt 20. gs. otrajā pusē, oponējot strukturālisma formālajai un statiskajai pieejai – mūsdienās, ja iedziļināmies, pastāvīgi lietojam daudz pilnīgāku, daudzdimensionālāku sensoro informāciju, tādēļ arī dzeja, ko uztveram, ne tikai ritmiski un aizraujoši stāsta, bet izteiksmīgi skan, tēlo un izskatās. Iespējams, tādēļ Gaiķu Māris saka: „ir vieglāk rakstīt ir tad ja nav ko teikt“ (12. lpp.), un tādēļ mēdz piepeši pārbaudīt komunikācijas kanāla funkcionēšanu (fātiskā funkcija) lietojot retorisku jautājumu vai piepeši – pieaugoša fantasmagoriska izvērsuma vidū – paziņojot: „man patīk!“ (18. lpp.)
Līdzās tam dzejas grafiskajam izteiksmīgumam arī pievērsta uzmanība - taču tas ir pavisam cits, īpašs paņēmiens – veidojot sarežģītu un nozīmi saturošu grafisko zīmējumu panta formai vai atļaujoties ar iedomātu kontekstu saistītas (vai arī intertekstuāli saistītas) ortogrāfijas ekstravagances:
raxtkļuudas nelabošu speciaali
kaa Tu reiz man man?
tagad re Tev
tev? (25. lpp.)
Ar visu poētisko izaicinājumu Gaiķu Māris nebūtu viņš pats, ja ne vēl kāda būtiska „grimase“. Pasaules plašumi viņa dzejā mēdz žilbinoši sarukt uz mājīgi latviskiem pamazinājumiem: actiņa, būrītis, cerībiņa, dūdieviņš, dvēselīte, ganiņš, groziņš, ieliņas, kukainītis, laiciņš, laiviņas, lakatiņš, lāsumiņš, lēnītēm, maizīte, mājiņas, māsiņa, nāvīte, pīlītes, pilsētiņa, pŗātiņš, putniņi, rūtiņas, saulīte, spēlītes, sunītis, taciņas, vilnītis, zīda diedziņi utt.
Tas ir patiesi aizkustinošs veids kā ierakstīt savu latvietību globālajā plūstošajā modernitātē.
