gaiķu māris - gribu ēst
sabruka tilts
pār upi pār upi jā
upi es teicu – dzirdējāt?
ko jūs dzirdējāt – kliedzienus
ūdenī slāpstošus?
ne vella no šīs vietas tos nedzirdēt vairs
viena divas trīs rokas
trīs divi viens pirksts
asinīs piķī nē NEKUR VĒL NEIEMĒRKTS PIRKSTS
manās acīs rāda ceļu uz jums un debesīm ai
sakļaujas upe brūnie ūdeņi sedz
kad upe tik liela ir pēdējais ierakstīt laiks
abos krastos – palīdziet lūdzu
* * *
saplīst domas izbirst trausluma stikli
pēdas atceras jūru un vienīgo pieskārienu
vēl no tā rīta kad šosejas bija laimīgas un
vilki laimīgi un pilnmēness lūkoja putnus tev plecos
kad pēdas atcerējās ikvienu ceļu pie tevis
izbirst ie ie iesapņojas izlīst aizplūst
un tev ir tik karsti tuksneša vārdi
brauc noass tajos kā dzejnieks
un dzied
* * *
es bāžu pirkstus atkal jaunā brūcē
vai skumji man vai nolemts mēmums
aiz loga okeāns un smalkjūtību mūžamežs
arvieni biežāki kā bite dzeļ un mirst
ak saki dievs kāpēc tev nesāp?
* * *
ja tev skumjās tēraudzilās naktīs
kaut kur ir vientulīgs jumts un tu
drīksti un vari tur uzkāpt
atceries augstāk par visu ko saredzēt ļauts
apklusti kliedzienam lejup
dzīļu purpuri sadosies rokās un kļūs divi mirdzoši spārni
dzelzceļu bēgošie naži būs rītausmas vēstneši mīļi
ai ziedu smaržas ai granītmelnie nami krūtīs
ai vēji kas satriec tos tuksnešu smiltīs
bet kad aiziesi tālu līdz pēdējam ņirbumam acīs
būsi puisēns niedru pārgrieztiem pirkstiem
pilēs asins kā vārdi jums lejup
ai kādas varavīksnes piedzims paudīsies augšup
ai līksmais bars kuru vedu sev līdzi
ielūko debesis tādas
zem tā pamestā jumta lejup plūst upe
pilna laiviņām zaļām laiviņas pagātnē tumšā
peld gluži bez vainas bez airētājiem
tik atspulgi vizuļo plaukstās
virs tā saltā visaugstāki esošā jumta
mazi putniņi pravieto tevi
kuru vienīgi aklie mēmie samīļot drīkst
skumjas tik skumjas ir dziesmas
kas iestrēga dzīslās līksmajam baram
vien bērni asaru laimīgie bērni ļauj izpilēt pirkstiem
ir viņu glābšana jumts vien saltumu dodošais jumts
bet dziesma līksmajam baram vien pilošu asiņu vērta
akmeņu vieglumā ielido krūtīs un krāsojas upes un ceļi
līksmā bara pludmalēs sauļojas sarkofāgi kā smiekli
pret asiņu lāsēm – jo tu būsi laimīgs
kā smaržā kā atmiņās kailās pret rītu
un tad tu apklusti kliedzienam lejup
un tad tu apklusti kliedzienam lejup
* * *
lido manu venēcieti tirpas skrien pa kauliem
pievienojies bēgļu straumei liela upe kļūsi tu
ielaid vēnās zaļas skumjas neprasi kas būs pēc tam
atceries cik ļoti mūsu nervi tā kā zīda diedziņi tik balti
kurš gan var pa viņiem droši iet un iet un nenokrist?
* * *
nekas nekad nav mūžīgs teica dievs un
paslēpās radības acīm
aizgāja klusu no rīta aiz miglas
slapjajiem matiem un aizdomu brikšņiem
lai vienu vienīgu elpu dusētu sevī kā
vājprāšu saldindes zaļajās čakrās
nav vērts viņš teica jā tā viņš teica
vienīgi sunītis mazais
tas kurš pirmdien būs laimīgs
drīkst sekot lēnītēm līdzi
* * *
nauda nav ir pasaka un tas tev nepatīk
slava nav un bilde nav lietus līst tur pasakā
tik kas tev viņu dos
un klusums nav un durvis lec no eņģēm
tev nepatīk tu nezini bet vectēvs brauc pēc reņģēm
tas skaisti ir kā pasakā ar nelaimīgām beigām
bet vakars nāk mēs dzeram rūgtu tēju līdz pasaule ir prom
uz ceļa vientuļš soliņš un it neviena nav
* * *
ai ai bite ai ai pašnāvniece neaiztiec
par agru vēl caur redzokļiem tev izlidot
iedomājies – ar zāli apaudzis cinis
bet vidus pilns kameņu šūnu un medus
visa viņas dzimta ir tur tajā dzejnieka galvaskausā
uz parasta velosipēda viņš brauc
aizsedz viņu koki jāņogkrūmi ceļa pagrieziens
nenofilmēts nepierakstīts neuzrunāts ai
viņš ir prom un neatskatās
visu dienu plūcu nātres
vēstures taukainās lappuses plīvoja pāri
iedomājies ja gribi – nekas – vienkārši viņš ir prom
* * *
labrīt es rakstu tev no savas slimās masačūsetas
(ir vieglāk rakstīt tad ja nav ko teikt)
te ir tik slidens slidens viss
pat gaiss pat padebess pār mums
tik vārdi vārdi dodas turp un
klūp un krīt un salaužas
(tik labi rakstās tad ja nav kam teikt)
viss debess kupols zeltā slidens pāri mums
es tagad mazliet paklusēšu ja? nu tas nekas vai ne?
man mazas darīšanas šajā krastā tik piecas minūtes ne vairāk
* * *
kā gribas ķīnu mazs kukainīts
tavās acīs pa seju rāpo
lūgties dziļas atstāj
skaistumu bet rētas kādas
nedrīkst tumšas upes
plūst
* * *
tā tekstu lūdzošā burta pazemība ir skaidra
un viņa asins lāsīte salda
kad tu glāstā pārgriezi plaukstu
manā smieklu ķēmotā sejā
izdzisa saulriets...
tagad es tevi lūgšu vienmēr
vēl tādus glāstus lai pēdējie teksti
saplūst ar straumi no brūces
būs vasara ātrāk starp mums
* * *
izrādās tu saldējumu neej ēst drīzāk plūst tais debess vēnās
līdz pienumpilnā saldme atdzimst burbulīšiem sīkiem
virs pagājības bruģa simts reiz naida lēkmē sistā
tā tu atgūsties un esi brīva ne asara ne kristaplielā kāju brūces
ne mana asins kalstošā vairs nespēs iedzelt iesāļot
to ugunspuķu kurlumu kas tevī viņos viņos atriebjas
un lēti dolāri ik stundā hai
ai māsiņ pavasar rudens cerībiņ trauslā burtu vieglumā elpo
es mirdams aizmirsdams vēl lūgšu atcerēties slāpes kikonsāļās
lai mana māsa dzīvup plaukst
nav smeldze lielāka kad toreiz lasīju uz ielām ir ir un vēlreiz
būs
tā tāda mīlestība pirkstu galos un nebūs ziemu mūsu matos
lid lid lido šosejas drīz beigsies jā
au aiman aiman
* * *
re es tev dzejoli rakstīšu kad nesanāks raudāt par grēkiem
dvēselē būs tava libānas upe sausa no šausmām
kad rudenī vēji tai sanesīs smiltis un purpuru acīs
tas būs kā tam bērniņam piecdesmit trešajā gadā
kubas pludmalē pazaudēt pērli
un jeņķiem atņemto gleznu...
man tevī daudzpunkti dzimst ai kāpnes un akmens
kurā es cērtu līdz iztek pa plaisām
vissaldākā asins
* * *
arī straumei ir harmonija
es lūkojos vakara lūgsnu bet
mutē sausums kabatā zāles
pogu caurumos lielceļi aimanā
arī straumei tomēr ir mērķis
pašai par sevi un es taču
to neapstādināšu sitīšu
pirkstu kauliņus pret savām
vēl neaizslēgtajām tempļa durvīm
redz sajutu vētru –
mums tā bērnībā sirmgalvji mācīja:
un tad tu nesēdi nestāvi kailumā nē
acīs acīs neskatiet acīs izturiet elpu
prasiet runāt un esiet mierīgi – pāries
tas bērns izaugs – man tā liekas...
šorīt agri biju pļavā
es redzēju tevi varbūt
man rādījās tu tur stāvēji
un liki eņģeļiem zibeņus rokās
arī straumei ir harmonija
tu teici kad izklīda rīta
dūmaka vēsā ai labā
tur pret manu bērnību kalnā
tagad raudu
* * *
vēl tikko viņš man sludināja krišnu krišnu
un gribēja četrus klaidoņu likumus mācīt
meta baložiem maizīti raudāja lūdzās
serjoža ai serjoža mans labais
man dzimšanas diena man laime
un ko tu par dāvanu dosi
vienalga vienalga ko bet vai vari es gribu...
un man... tas ir man bija jāklausās jo
lūk spīdēja saulīte mīļa tālumā upe
jo man likās es viņam atņemšu maizi
man arī būs ēst es gribu
bet pāri vietai kur mēs bijām nolaidās migla
es kļuvu dzejnieks un bagāts
klausījos klausījos runāju lēnām
patiltēs saldas meldijas vijās
o! tad jau pirmie vecrīgas nami un sargtorņi bruka
sagāzās gadsimtu murgi... man patīk!
lai plīvo karogs un bārda
un berelis līdz... tūlīt sāksies
bet nu jau viņš kas gan tas bija? saldā vājprātā guļ
saules krišnas un baložu atstāts
viens tik vientuļš patiesi kā toreiz lī hjūzs
kad tās upes negrib debesīm lūgties
* * *
ko nesaprast to nesaprast no rīta zāle uzbrūk bruģim bet
vakarā ir viss viss gaiss pilns reibis cūkpienēs kā traks ar tādu
zaļumu līdz sviedriem bēgšanu pār līķu kanālmalām pilnām
viņš redz vien aklību to poētiski ledus trausliem pirkstiem
čamdot turot mutē liekot apēdot...
bet nē es tevi neieredzu
padegs?
* * *
cik jūsmīgas acis spīd kokos
baltas nakteņu iekāres nespēj neko
tur tālāk iela izbeidzas pļavā
mani atspulgi saplīst veikala logos
mūžīgas ir puķes virs tevis
putnu vēl neizdētajās olās ir himnas
bet salūts no mulsuma tilta
kā sviedri krīt zaļajā upē
vēdersāpju un gļēvuma naktī
ielā pie pašas pilsētas nabas
gulēja jūrnieks un ēnas tam bijās tik ļoti
paiet garām padot roku un neiesist
veldzes un valguma ielā
dzīvo bulgāru princese skumja
raugās gleznā un aizgūtnēm raud
vai tu jūrniek atceries viņu?
cik skaisti iela aizmirstās pļavā
un tiltam sajēga pazūd
kad upe zaļā upe to sauc
mēs ar jūrnieku bijām laimīgi vientuļo salā
* * *
tas tikai ūdens
mazs vilnītis zem tilta sveicina mundri
un paver dzelmi kā plakstiņu vaļā
nevaru izturēt metos zaļdziļo actiņu skūpstīt
es tikai nemāku šļupstu un gārdzu
neklausa kājas – ai vilnīt
upes vēsuma eņģel es nāku
jau aizgūtnēm steidzu ai balti
mirdzošs krasts hai dailes akordi
ar sāpju tik! remdējošu tuvumu
iepludinās un apņem –
cik silti silti ir virpuļiem vien
vēl mazliet zem tilta
un ai
* * *
būtu samts rakstītu uz tā bet nav
tuksnešu smiltis man acīs
skatos skatos līdz neredzu vairs
esmu iedvesmojies no zaudējumiem un karstuma
tavas aukstās rokas un viņa asinīm
dzejas un skaistuma laiki ir pagājuši
nav neviens kas sagaida mani
kailas un vientuļas tās pasludinātās kāpnes
visas mūsu nesaprašanās un bailes pārtop cietumu režģos
ūdens strautā jau beidzies pirksti sadurti ērkšķiem
* * *
divas meitenes dejo pret vēju vidū mājup plūst upe
tu mani
caur miglu un putekļiem
sauksi caur lediem
un bāreņu asaras līdzēs
* * *
vēstules
bre bre
reiz svētais gvenolē velnu piemuļķoja
kaa vēsta sena bretoņu pasaka un svētais gvenklāns
ari kā vēsta sena bretoņu pasaka pirms savas miršanas svēti
apmulķoja mantu bagātibu vedējus –
ai ai vārdspēles ir metodes
tās ir tranšejas un klišejas tās ir spēlītes pūšamas pīlītes ir
un ja nevar turēt pretīm tad jūtas pārāx un ja zaudē tad
smilxt
ja vispār intelektuāla muldēšanas ir kāda uzvara... neticu gan
esmu elastīgs stīgoju veros atveros pievēršos pinos piņķerējos
sienos atsienos un izslīdu kā zīda diegs kā ķīnā uzausts
lakatiņš
noslīdu pār acīm pār elpas siltumu te auxtā gaisā
es ar to Tevi mulsinu?
ja nebūtu tā es tevi Tevi
MULSINAATU VEEL VEEL VEEL VAIRAAK
BET NE NEE
NE MANI TAADA GRIBA NE ZEMESTRIICE NE
troxnis kad sirdis krašķ ne zīmes kad debess tumst
duudieviņ duudieviņ ..................
ai
>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>
es neko neatceros
raxtkļuudas nelabošu speciaali
kaa Tu reiz man man?
tagad re Tev
tev?
* * *
hm?
naktī vairāk uz rīta pusi biju 19. gs amerikā it kā luiziannas
apgabalā pilsētiņa pilna cilvēkiem mājiņas grausti un haoss
ielas izcili dubļainas netīras pilsētiņa atradās uz nogāzes
lejā plūda upe – tālumā tur augšā bija meži lieli meži bet
pilsētiņā kāds dziedāja...
naktī vairāk uz rīta pusi biju 19. gs amerikā it kā luiziannas
apgabalā pilsētiņa pilna cilvēkiem mājiņas grausti un haoss
ielas izcili dubļainas netīras pilsētiņa atradās uz nogāzes
lejā plūda upe – tālumā tur augšā bija meži lieli meži bet
pilsētiņā kāds dziedāja... tici es tevi tur redzēju... ai...
njuorleaanas vecpilseetaa bija likums kas aizliedza celt
arhitektuuriskas riebekliibas un ignoreet veesturisko
atmosfēru.
peec katastrofas lielie buuveetaaji berzeeja rokas un
cereeja ka durvis valjaa metam shito likumu nost. bet
njuorleaanieshi slapjie un nosalushie tie kas nepaarceelaas
uz dziivi citur saka – sorry vechi bet mums veel aizvien
gribas veesturisko atmosfēru. laura no ziemeljkaroliinas
man shito vakar pastaastiija domaaju pateikshu tev – ari.
* * *
...jā
par visu augstāk deg vakari auksti par visu tuvāk nāk rīti
zinu kad kritīs tie mūri no ganiņu stabulēm uzziedēs
bruģis būs jasmīni balti vēlreiz varbūt jau tūkstošo reizi
atnākšu neieraudzīt
un apakš tiltiem laternas un baltas villaines un bezbēdība
dzimst apakš tiltiem nelaimes un aiztraukšanās alkas
dzīslās rit bet tilti stāv un izaicina starp atnākšanu
aiziešanu upe lēna lēna sirds
ne tilti lai tie pilis dotu – ne pils kas visu neiedotu
kad nošaus mums pēdējos gājputnus naktīs kliegs jūras bez
krasta kā pievilti logi
nav spēka nav elpas eju tev līdzi mana rožpilnā ēna
* * *
ja putns aizlido no rīta agri viņš ir gandrīz zaļš
no smalki pītiem zāļu stiebriem laipnas lepnības
tik skaļš ka izbirst manas pieklājības rūtis
šo ziemu putns nepārdzīvos bēgs
negūstīs vairs to neviens
tam skaisti spārni ir tas pāršķeļ klusumu tik ātri
viņš pieder rīta daugavmalai savai
nāk svens un zirnis treibergs toms no rīta miglas iznirst hiršs
vēl tikko viņi dzēra vīnu un tik tiešām
putnu sudrabskaisto putnu negūstīja
* * *
dvēsele tevī ir lidlauks visur citur putns
no matiem pil enerģija kodolbrīva telpa zem kājām – peļķe
ūdens ūdens visapkārt
american chip’s tavā miesā un
apmaiņai aptiekā spārni
* * *
marmelāde
mēle mana asā
piparus un dienvidjūru maksā
pietūkst maks un pavasars un peļķē un
ik duļķī skaisti atspulgi ka prieks
saldums aizmirstas mēle bēg jebkādu garšu
kā gribas aizmigt visām maņām līdzi
tā ka prieks un vēlreiz prieks
un blūzs
* * *
ai mississippī
es misiņš dziļi miesā tavā
tā važa ķēdes gals pie paša kaula
tas spožais dārgmetāls kas skaļāk vēl par zvanu skan
tas asinsblūzs tā pirmā ģitāra
kā lēna upe mājup plūst
kā lēna upe mājup plūst
* * *
apsegties sapnim
kad tev nāvīte paiet garām
basa sarkanām lūpām
groziņā dvēslīti aiznesot salā
bet tirgus būs rīt ne circeņi pelnos – ja lasi
kad mirdzi tu gotiskām aizām
oranžas oranžas liānas
vedina lejup kā spārni
bet nereibst bērnība
putni kad lūdz ierakumos
es modīšos sapnim kā
pazudis grasis jau rīt
es zinu jūs visus kā nazīšus sīkus
ar jums labprāt kādā kaujā es kristu
un pudeli vīna vienīgo atmiņā savā
par jums tad iztukšotu
lai vēstuli būtu kur ielikt
kad došos pāri izsmieklu jūrām kā dvēseļu purviem
vēl tikai pusnakts pieneņu pļavās
manās cietuma sienās kā akla meitene draudzībai dziest
es pazīstu visu ko teicis reiz esmu
es biju tur klāt kaut neaicināts
ar jums labprāt kādā kaujā es kristu
* * *
un ik nakti mostoties tu dzirdi kā esi atbilde pats sev
tu taču zini ka nedrīkst lidot augstāk par trīs kovārņu
ķērcieniem pret bronzas silti cietajām debesīm tu redzi divas
saules un kad trīsreiz kovārnis ķērc divas saules ir tavas acis
kas pazaudē gaismu apvāršņu naži o! asiņu blūzs o! asiņu
strūklakas uzšaujas augstāk zelta un sudraba ķēdes māsai
ap rokām un kājām kristāla verdzības važas ritmiski aizrauj
pūlim nē draugiem o! sirsnīgi asajiem draugiem
tātad! kad apstājas pulksteņi ātrāk skrien laiks
kaķis aizver acis tu turpini lidot paralēli naktij
līdz nākošajam kovārņu ķērcienam
tātad! tuksnešu akas ir atvērušās rīta lūgsnai
kāpj zaļais dzīļu eņģelis rasināt manas
pret dziesmu sagrieztās lūpas
pret dziesmu sagrieztās lūpas
tātad! nakts bija īsta un aukstums ir vienkārši bailes
vienkārši nespēja ticēt un ik nakti tu atgriezies bailēs
skan dzīvības flautas rīb kamieļu soļi visas kaijas prot
pravietot akmeņiem ziedus ieklausies tuksnesis elpo
* * *
teksti blūza mūziklam
1.
viņi piedzima no putekļiem un karstas elpas no
siseņu tarkšķiem un dzirkstelēm spožām kad
uz tecīlām naktīs trin nažus
visa tā karstuma dienās visa tā negantā aukstuma kuru
pūlos tagad jums stāstīt jo nekā nekā no tā palicis nav
varbūt vēl piedzims varbūt vēl būs
varbūt par sodu un spītību mums mēs taču nebijām skopi
kāsām odus un kamieļus rijām izkalām nākotnes plānus
un himnējām sevi o! sevi bet viņi viņi kas neprata ģitārām
noskaņot stīgas tie skatās man acīs caur mūžības stiklu
vīgriezēm izsmaržojot
kā no viņpus meža otrpus tā lielā ekrāna dzīves kad tas
kīno vēl nepiedzimis un acis kas nemirkšķinās
es viņus satieku agri no rīta –
kaislības tikai burti uz sienas
ai viņi dzima kā sekundes bira smaržoja zemenes mellenes
kabatas aveņu pilnas ai viņi dzima tik līksmi zibēja
putekļos vārdi tu tādu straumi tu tādu dziesmu vairs
nedzirdēji bet tā nav skumja tā ir asins kas neatriebjas
cerība ik naktī lūgšanu sāpē
varbūt vēl piedzims varbūt vēl dzims
2.
riet riet viņu saule man nakts ar tiem būs jau veselu
mūžību sauc vienu vārdu bet tumšs varbūt varbūt ka tev
nepatiks lai ir zaļa tēja karogs un oāze sirds
un zāle mirdz košāk tuvāk un ir
divu stundu citādas dzīves es tev to nenolaupīšu ar runām
ar lūdzošām acīm un rītausmai degošo vārdu
riet riet viņu saule – pār garo ceļu pār silto bildi re kur
mēs tikāmies aiz – atdziest palodzes mīļās vēstules ceļo
ziemām un vasarām cauri tur virs paša apvāršņa ir vēl
zaļo apvāršņu skudras pret debesīm aiznes to dzeju un es
izgāju saulrietu skatīt divu stundu citādas dzīves es saucu
uz tevi kad mūsu akmeņi izsvīdīs ilgi gaidītos vārdus
visu nakti degs uguns mani pirkstgali nesadegs vēl
tur ir kalni kur apmaldīties un klintis lai tetovējam
vienu mirkli plaukst margrietiņas tu zīlē un smaidi
nedēļas rit taciņas lielceļos saplūst un mirst
es tev šodien rakstīšu vēstuli es tev to neaizsūtīšu
tajā rītā vēl man nav būts tajā smaržā nesaprastajā
vēl tu raksti cik – un ir labi
lielas ir varavīksnes un pār upi tik savādas dziesmas
3.
tie ir sarkanie putni ar dārzu un vientulību starp mums
es plūcu ziedus un jūtu no pirkstiem asins pil
viņi atkal sveicina mani es dzirdu
viņi aizlido pelnos un mākoņos prom
satiekas bēgšanu sviedros aizdusā nolasa dzeju
tad plīst visas šuves un artērijas
aplausus nesadzird vairs
šalko jūra un psihoze prāts pret apvārsni salūst
dreb visa miesa dreb tomēr nekas
mūsu tumsa nav mūžīga nakts kurā smiltis meiteni pārklāj
augustā parādās smaržas un domas caur atmiņu reiboni
atkal ir muklājs stieg vārdi gribas doties augstu un dziļi
līdz ir
ar viņiem pelnos un mākoņos prom
4.
nepieskarsimies naudai nepirksim biļetes vairs
Koklētājs ieskandēs rītu un salabos tiltus starp mums
es tevi redzēju sapnī kad mūsu naktīs vēl salst
nepieskarsimies naudai lielais kristaps pie upes ir dzīvs
vēl viņa kājas ir slapjas un piere raso pēc dzejas
tici mēs te atnāksim vēl
nepieskarsimies naudai bērēs mums būs tik daudz puķu
un baskāju dīvu un viltotās pases apraks kopā ar plaukstām
ērkšķus kas plūca
to mākoni violeto padusē ņemsim iesim guļvietu meklēt
paparžu nebūs palagu nebūs ēnas vēl zibeņus met
tavas ģitāras degsim kā sārtus nebīsties nedusmojies
o! viņu pēdējās skaņas par gājputniem rudeņos skaļāk
atceries ārzemes visas kurās mēs bijām
atceries rītus uz avotu gājām un to upi bērnībā lielo
asaras palīdz to neuzrakstīt
tā ir tikšanās vienkārši – aiz
5.
es lūdzu neaizslēdziet durvis viņš tur ir
dzirdu viņa bailes nevainīgā miesa izcieš nakti
viņš tur ir kliedz mana mute melīgā
ar naudu plaukstā ko jums dot
bet aizplūst upe man gar sirdi
pil plauksta nauda tikai stikla gabaliņi asi
es tevi nenosargāšu es zinu sažņaudzas dūre
stikliņi iepulsē vēnās aiztek pa dzīslām bet nereibst
tu mūsu veldze ādere slāpe es saucu pēc tevis
lai manās acīs ir dziesma kurā eju līdz krītu
bet tu esi atbalss vientuļa sista un dzīva –
vēl nav vēl tikai dziesma stāsta vēl tikai upe plūst
ar viņa lūgšanām dzimst manu mīļo brāļu rīts
6.
es atgriežos no vēdertūskām acīm sāpošām
lūpām tevis lūgtām sūnām pieburtām ar tumsu
vēl ir viegli migla palīdz nesaredzēt viļņi jūru bīties
kalni nebēg zvaigznes aust tu visu dzirdi nebīsties
es atgriežos no vientulības vēl ir neizbaidīts mulsums
lēna lēna upe plūst līdz gaidīšana visa kuru lūdzu
uzausīs kā mājupceļš
7.
sēdēju pie uzrakstītā sēdēju pie liesmām dzīvām
baltās uguns tās kas nekož
šaubu ticīgais un aklais baiļu važots brīvlaistais
kā man dziedāt lai jūs nāktu
atgrieztos ja sadzirdēsiet
vientulība tā ir krāces
akmens paslēpies zem ūdens
vientulība tā ir laiva
pret to sadragāta pēkšņi
vientulība tā ir sala
izmisušam trimda mūžam
8.
tā sadeg smarža neatrastā
tā sadeg upe pazaudētā
tā sadeg kājas sāpošās
tā sadeg rokas grēcīgās un slinkās
tā sadeg acis viltīgās un miklās
tā sadeg tava prombūtne
tā sadeg ilgas tagad jaustās
tā sadeg sals un kailums nopērkamais
tā sadeg kāpnes prātos ļaunos
tā sadeg vīns kas bārdā lijis
tā sadeg nauda medus saldā
tā sadeg bauda zaļā viltus naudā
tā sadeg attālums līdz draugiem tuvais
tā sadeg vēstules uz miglā tītām mājām
tā sadeg dārzs ar ābelēm un ziediem
tā sadeg dzeja pusaudzī un mātē
tā sadeg glezna neatklātā
tā sadeg māsa nesastaptā
tā sadeg solījumi darbā
tā sadeg dusmas zaļā drānā
tā sadeg upe melno dzelmi
tā sadeg visa sadegšana
s m a r ž a m a n a a s i n s s m a r ž a a u g š u p g a r o
kīno
iedomājies neko
tu to vari un nelepojies
acis ir slepkavas domas palaistuves
turi būrītī tās
stāvu augstāk virs tevis maniaks dzīvo
lasa nīči un uzjautrinās
tu sastopi vakaros viņu
tu esi nelaimīga
* * *
kas ir tas kas neuzrakstās kad laipnība par visu gādās
ak jautātājs
aizput ceļi pļavas aizaug debess sadilst bildi skatos
neticīgais
cauri kaulam izsalst skumja domas pavasara slēpjas
neaiztiec
iedomājies gadatirgus saldū cauri stiklam izsvīst rīts
mazs puika vecai sievietei pie rokas
viņi zin ka nenopirks
bet kas ir tas kas neuzrakstās
* * *
man tepat ir tā ķīna un mississippī nudien
tavi prieki pārdevēj paldies ka vairāk
skaistā to nevajag šķiet
starp acīm kā rūtiņas mārītes plēsējas mīļās
aizpeld rāpo atkal starp skropstām
un mani vasarraibumi ir viņu cerību naktis
* * *
gandrīz ārzemes
sajūtu robeža asā
slepenie kauna
novadgrāvji
tas putns gaisā
ir armijas acs
un līdakas upē
vienkārši zemūdenes
bet mēs guļam
kādu stāstu tālāk
par sevi un debess
žēlojot nolīst pār mums
* * *
šī neatcerēšanās ir
tīšu prātīgs talanta klusums
re cik tā spoža melīga šorīt
man iepatikās –
avīze sadeg visa uzreiz
tikai vēl bildes mēģina bēgt
* * *
ar kuru krāsu lai rakstu visas nelasāmas lai kuru vēstuli sūtu
visas neizlasāmas īslaicīgas līdz galam neuzrakstāmas tāpat
kā ar kuru lai runā visos veries un parādā paliec domā domā
līdz nosirmo skats paiet stunda un vēl un tu tas ir es mulsti
streipuļo mājup gar svešām sētmalēm gar saindētām upēm
mākslīgiem rudziem tālāk nevar tālāk nav spēka šodien
nav gan jau būs rīt un tu tas ir es smaidi ka laikam izdevās
apmuļķot mākslu un izsist teātrim logu
o! mani zēni no tā marta kad mūs gribēja sarkano armijā sūtīt
hei mani brašie jūs kaušļi no trakomājas es jūs neatceros
sausa mute ne izmisums saki man visu kā ir bet nē un es guļu
vidū lauka to rudzu un raudu un raudu virs noguruma virs
aizām kurās reibstu reibstu rakstu rakstu
* * *
mēs dzersim karstvīnu
no sevis pašu cirstām brūcēm
līdz vakars sniegpārslots līdz saulriets aizsnidzis
ar bailēm bēgšanu ar ļaunu likteni
būs piepildīts un pāri malām
kā pār mūsu lūpu šķautnēm plūdīs
klusa klusa nakts tik baisa
kurā klusēt visu neticību mūsu
kamēr paši būsim
* * *
bet tas kīno ir nepatiess
uzzied varavīksne logā lēni lēni dziest
nāk putna lāsumiņš
caur ērkšķiem sirdī kā caur rūti
smaržo mana padebesis
atmostos un debess līst
* * *
gribu ēst nekas matērija sapratīs
gribu ēst nekas es neesmu vēders ne mute nekas
gribu ēst un satieku tevi uz ielas
laižamies lietū izskrienam visas ielas un ieliņas
smejam un smejam un bučojam ubagus čečenus krievus
saberam sīknaudu /citas nemīlam mēs/ viņiem uz kājām
lasām rīmes pie logiem tos neizsist neizsist
bet kāds man nozog acu gaismu aizšuj sirdi
fotogrāfē fotogrāfē
p. s. es tev uzrakstīšu bet tu to nelasi
jo dzeja ir dieviete kurai nav jātic
* * *
kā mākam tā klusējam nauda ir lēta lejā pie upes nāc
tikāmies trijatā atkal jau kuro rudeni tik saldkaisla dzelme
ka visas zivis grib krastā un prom ai cik mudīgi prom
iedomājies – smieklīgi...
tik lieli kā tu mēs izaugsim drīz
jo šodien nudien negribas ēst
nauda ir lēta nāc lejā pie upes nāc
* * *
tā mana francija balsināts mūris uz tērbatas ielas
pēcpusdiena sastingusī paskaties paskaties
ir tikai tukšais veikala skatlogs uz stūra
un tavas vēl pusaklās acis
bet tas kīno ir plakāts zudušiem laikiem
šī kaislīgā bilde bilde tepat kad es jau gribēju doties
un uzvērt gadus uz diega kā toreiz pīlādžus karstos
tas ir vienmēr kad gribas nosalt tik ļoti
gaidot to brīdi kad iela atkal būs īsta
lai atmiņas paverot vaļā ir sirdī un istabā caurvējš
* * *
no savas nabadzības es te rakstu vēstules es sūtu
pilns galds ar šito nabadzību tā ka galdam smagi
tā ka trompetes it naivas dur un pārdur ausis
līdz ir un ir uz galda atkal ir –
kādu rītu atnāca brālis un vienkārši padzerties lūdza
* * *
vai tad nu dzejoli rakstīt
pārblīvēt īstenību samaksāt rēķinus čekus
izņemt talonus sajusties riktīgi ziepēs līdz ausīm
tad daugavā mesties un peldēt ar zušiem uz augšu
kamēr stendāls ar krustmāti dzers manu tēju
puskailie čigāni dejos ap tiem
zaļš rīts pār gravām kā rotaļīgs tauriņš
sauks uzkāpt vēl augstāk un augstāk
ka nekad vairs neatnākt jūsmāju laimē
* * *
Kungs iemērc pirkstu dzejolī uz manām krūtīm raksta
es jūtu visas sintakses bet viņa prāts tās slēpj
viņš lūdz lai eju dziļāk mežā
lai apmaldos un bailēs kliedzu
Kungs grib uz manis rakstīt
nu nav redz viņam citu lietu
par mani šodien svarīgākas
Kungs raksta manī savas dienas
viņš raksta savas bērnu dienas
kā baltu kaļķa sienu to tagad redzu savā priekšā
un ir nu viņa kīno sācies ir
es neticu ka vienaldzīgi sēžot
mēs varēsim to skatīties
* * *
tas ir no negribu laika
tavu auksto asiņu plūdumam kampties
sajust tikai sajust visi grib sajust
mūžīgi pretim runāt un iebilst
kampties izdzīvot ilgāk par mani
kādas trīs dienas
* * *
jēgums rokās netverams
tas neatnāk nekad pie jums
viņš nav un nav un nekad bija
ne ciemakukulis medījums
tas pulsē tur kur nepieskarties
Gaiķu Māris
gribu ēst
Māksliniece Anta Pence
© Gaiķu Māris, 2011
© Anta Pence, 2011
© Neputns, 2011
Izdevējs
Tērbatas iela 49/51–8, Rīga, LV-1011
www.neputns.lv
Iespiests “Dardedze hologrāfija”
ISBN 978-9984-807-77-5
