trešdiena, 2012. gada 4. aprīlis

feodosij


laiks iesvīda kurpēs cik līriskas drenāžas prātam
egļu galotnes skūpstas ar miglu lauvas kasa aiz auss
kur mēs rīt tiksimies šonakt vēl jānosapņo



pasaules saraujas viena dievnama slieksnim
zinu es atkal paklupšu tajā

ja ieskatās labi var rītausmā redzēt kā garo
izgaro tvaikojas smalkiem vilnīšiem vien mani nervi
nē mums nav nevienas labakas vietas kur satikties vairs

tur var dzirdēt ko bērnībā teicu
kad it kā māte mani sauca uz mājām

vēl pēdējos drebuļus nokratīt nost rītu jau siltāki būs
kā uz pērnajām lapām vēl skatos pagātni bildēs
nevaru noturēt jordānas straumes ceru rīt viņās slīcināt kaunu



par to ka nepietiek vēl neteica neviens
kūst tava sviestapika pakrūtē
caur visām renstelēm aug jauna zālīte
vēl gulēt piesaulē pie tirgus viņu sajust

tas prieks kad izkūpēt ar smakām
tik labi zinot to ko nepasakām
es skatījos uz tavu jumtu
un nedzirdēju kāpēc skumt

es tevī sapinos es sevī klūpu
jau kožu asiņainu lūpu
nevienas vietas vairs kur tikties
tā govs pat draudzībai par grūsnu