...es
šito te vairs nevaru izturēt! Vecais Trebišs kliedza uz Cokolu un
zibenīgi paķēris kā jau īsts ķeris, gurķu burku, svieda to pret
izplatījumu..Vecais jau itin biezi īpaši no rītiem iemeģinaja roku
izplatījuma piepildīšanā ar dažādiem viņaprāt stūlbiem krāmiem...Atceros
kā reiz viņš pazaudēja cirvi, metot to pret Kjezīti. Kā ritīgs ķivulis
pāršņācies pār Kjezīša galvu, cirvis savu asmeni vizuļodams kā
polārblāzmu, kaimiņieni blūzmu, kā jāņu nakts seksīgo mirgu, te zils te
zaļš, ietriecās izplatījuma uz palikšanu, tas ir, uz mūžību un vēl pāris
gadiem..
esmu redzējis kā tukšumā, izlpatījumā visā tajā bļaurībā kura mēdz
atrasties itin paralēli mums, riņko ne tikai gurķuburkas vai pērnie
kartupeļi, dilles, porcelāni bet veselas miriādes lēno restorānu viesi
ar visam šnicelēm un picu pardevēji bez klasiskās roklaižu izglītības.
Redzēju ka viņi bezgalīgi rotē it kā ķerdami iedvesmu it kā savas astes
orbitējot ap tavu māju ap tavu velosipēdu un pat čaiņika vecomāti...
Esmu izmēģinajies visvisādi i spēlejot klavesīnkoncertu vecam spogulim
ar marmelādi, pat trīs gadus speciali diendienā mēģinot lakot lazurīta
pieneņpūkas ptotinoskebetona pilnajā būda kura toreiz stāvāja pamesta
gluži kļumzīga pie viena no šaubceļu protektoriem. Nesanāca! Nesanaca
gan! Nesanāks arī! Kā veca šļūtene dārznieka sapņos atbalsoja atrīmēja
man pretīm kjezītis un kā visīstakais putna sūdiņš vasarraibumiņš
ieskrēja labajā acī ar skatu uz kārtējo pompidū vai politerū. A ko gan
citu?!
* tik Zū skābju pilnajām acīm slīkoņveidīgi kā medūza Ķezīša sapņos te
viļņojās augšup te atkal grima melzemes gārdzoņā. tikai par brīnumu šie
sapņu seriāli vēl viņā neraisīja riebumu būt vērojumā no pusēnas uz
gaismēnu un nebīties...jo garām gāja Zaratustra viņa šķūņus dedzinādams.