mugursoma - gaiķu māris
PIRMS IZSTĀDES ATKLĀŠANAS.
Vēl kaut kur ir
Jāaiziet lai glezna eļļā
Pil un tieši sirdī sūcas
Neuzvilktais audekls
Piekaltis brūcei -
Ap vienu kvartālu
Pilsētā klaiņojām
Drēgni bija tikai mūsu domām
Silts bruģis zem kājām
Dzirksteles šķīla
Māksla kritizēja mūsu
Neuzšķērstās anatomijas
Sievietes un bērna portrets
Lietus mazgāja tos
Kā ķirurgs rokas pirms
Dvēseles neieraudzīšanas
Trekno un košo krāsu mums nebija
Mūsu kabatas bija tukšas
Mūsu draugi bija aizbraukuši
Mūsu mati skuma.
Vēl kautkur ir
Viņa teica un dāvināja rītu
Vēl kaut kur tepat
Atbildēju un.
28. novembris 2002.
* * *
GAR ĶĪNAS MŪRI.
Naktī izgāju uz mājām
Kamēr es biju prom kāds uz manas baltās sētas ar sarkanu krāsu
rakstīja -Dievs nemaz nav
viņš sevi ir izdomājis -
Cik labi ka tagad tumšs - nodomāju - un drīz jau rīta migla jo
dienā daudzi redzētu
Cik vecu dzeju lasu un cik izbrīnīts par krāsu
Visu dienu lasīju grāmatu naktī izgāju domāt un skat uz manas
baltās sētas atkal sarkani burti - tu nemaz neesi tu esi izdomāts -
Trīs dienas lasāju grāmatu jo dzīve ir tik īsa jo dienas ir tik īsas un
viņa man ir jāizlasa
Trešās nakts vidū izgāju uz mājām pie manas baltās sētas stāvēja
zilacaina tauta un rakstīja karogā sarkanos burtus gaisā sastinga
dzīvība dziļi dziļi zemē ieskanējās zvans
gribēju doties uz māju un lasīt bet baltās sētas vietā Lielais Ķīnas
mūris bez vārtiem uz dārzu bez takas uz māju gāju gar Ķīnas mūri
meklējot durvis aiz viņām palika diena dienā grāmata mana
22. maijs 2003.
* * *
Man nav es visu esmu atdevis vai jums patīk šis dzejolis
* * *
PAVASARIS ĶĪNĀ 1
Tas dzejolis tas pavasaris Ķīnā man neliek mieru ielec
smīnā iekož lūpās dzīslās kņud un sapnī rādās vēl gaisā zilas
debesis
vēl visu dzirdu redzu tik daudz ir ļaužu apkārt man
tik raibi nopēdots
no rīta sniegs es HM ? es tikai ārā iziet negribu ne saukt jūs vārdā
uzaicināt tēju dzert skaists gudrs šogad pavasaris tomēr ļoti ļauns
rakstu nopietni un man ir kauns tomēr tomēr viss pa vecam ir vēl
gaužas
asaras vēl sirdī sāp un dažreiz sanāk dzejolim.
9. maijs 2003.
* * *
KĀ TEV IET
Mazliet labi labi vairāk nesūdzēšos paslēpšos dzejoļos un pavasara
puķēs nē bitēs bites būs pirmās puķes māsiņ nenokavē pirmos
strautus un pirmās ak visupirmās bērzusulas la lala lasi mazas
puķītes un mazliet smaidi
Atmiņas vibrēja - tāds te vēl nekad nebijis zirnekļa pavediens
vilka manus kuģus mirušā ostā- kā bet varbūt tā kā zivs ikrus kā
lidmašīna tās bumbas ritms vibrācija līdz domas uzauda bruņukreklu
gredzeni gredzenā mulsi smaidīja o, es tik daudz ko atceros
asaras acīs mazliet - kā tev iet
Tā māksla ko nesaprotu tā atrauga kaklā lai smoku vai tas bruģis
vai atkritumi dod man pļēguram roku kāpēc ķīniešiem šķības acis
kāpēc smird viņu tirgus - mūsu dzeja kā tāda veca miljonāre
puķainā priekšautā uzsauca tostu tik skaļi ka upe uzlauza ledu - nu
tik uz jūru jā jā uz jūru mani hippy happy songi
Ietetovē manī tās barikādes kāda gan Vācija te kad atkal janvārī
lodes meklē mūs dzīvus lido atpakaļ vien savā laternu gaismā
liekas man trāpīja
Bija daudzas upes platas dziļas seklas duļķainas - bet krasti - vai
kāds no mums redzēja krastus - neviens
Un kaut arī tā Spānija būtu tulpēm jāpārziemo arī ceriņiem
jāmācās skumt uzgriez pulksteni bēgošam laikam tavas kājas to
nepanāks - blūzs absolūts blūzs.
Rakstīšu dzejoļus tev- dreb roka cik tāds rakstāmais smags ja nu
pēkšņi izbeidzas tinte ja nu pēkšņi tāds nojausts pēkšņums līdz
kurlumam putina ausīs ieelpa straume bet lai dziedātu vajag arī
elpot? Dzejoļus rakstīšu upe ir aizsalusi cik skaisti savienojas krasti
un tas man ir jāmācās rakstīt tā nav literatūra tā nav tāfele tie
nav vaļasbrīži nekad neatkārtoties neaizmirst lai viņi visi iet ielas
slaucīt kurās mēs skūpstījām asiņaino bruģi mēs bijām - brālis
pirkstos viļināja vaska lūgšanu svecīti - pēc brīža tā karsti lūdzoties
debesīm dega bet pirkstu nospiedumi noslēpumi tie nekad
neatkārtojamie raksti HM? Tāds teksts - dzejoļus rakstīšu tev
pirkstgali ņirb tuvāk un tuvāk atmiņām.
* * *
PASAKA
Pasaka neko vēl nepasaka pasakā kā pasakā nedrīkst viņu iztulkot
zināšanas slepenas slepus jālieto agrāk bija logs bez rūtīm
grūti iekšā saredzēt dūmi kož un zemi griesti patiesību nesamelo
ne tā dzima kungu pilī biezos mūros akmeņos dīvaini kur ļaudīm
stāsti tērpi paražas ne tie smej ne īsti raud. Zāle teica pasaku tur
kur visam ilgas tur kur aklie gaiši redz tur kur visam tik daudz
acis pasaku par sevi pašu
PASAKA PAR BAGĀTO MĀRTIŅU
Mārtiņš maksā cik var / mārtiņš vēl var sauc krogū elle dunči zib
puisis met ka zvaigznes dziest bruģakmens zaļš deju dej birst
puksti daugavā gar acīm rīga aiztorņo bet nav / Tev karsts man
tikai mīnus trīsdesmit sāļš lietus līst / ko tev vajag /es neko / vēl
manis nav mūs restes šķir / ELIZABETE / puse seja puse logs met
zaļu akmeni tu ej / mārtiņš maku ver bet maka tam nav sūkalas
grib / tik daudz tur tās naudas tik daudz tur to melu tik daudz tur
to zvīņu / lec labāk ūdenī būs laimīgs jaunais gads ik rītu /zinu /
bet nu jau vecs tēš mārtiņš savu krustakoku / bez krusta tāda neder
kaps vienā pusē svērs viņa dzeju vienā pusē daugava ābece
būs vienā pusē vēl krogus alus un pats vienā pusē vēl viss / mārtiņš
maksā jo bagāts jo var jo parādu daudz tik trīsdesmit asaru
nav…
14. janvāris 2003.
* * *
PAVASARIS ĶĪNĀ -2
Vēl mazliet jāpagaida ir
Lai saplaukst ceriņi
Un smaržo gaiss bet
Saule arvien augstāk būs
Un drīzi izžūs strauti
Kāpēc tu steidzies steigā dzīvot
Kur nemiers asinīs
Ved prom uz bezdibeņa malu
Rast nebūtību bet ne galu
Kā Ķīnā pavasaris acis mānīs
Kas sirdi nomierinās saki -
Vēl mazu brīdi
Drīz jau būs
Vai ir jau klāt
Par vēlu jau
Un aizsalst strauti
Saules nav
Tu raudātu
Bet kas tev ļautu.
Pirmajos pavasara taurentiņos nebija absolūti nekādu kaislību bet
mēs tos ieraudzījuši un vēl pirmo zaļo asniņu saminuši viņu laipni
lūdzām nākt mūsu sirds kambaros
un kā nez kādus trusīšus sākām tās kopt pludmalē iedziedājās
smiltis mēness neredzamā puse rādīja zobus viņš nav viņš mūsu
attiecību purva dūkstīs kņudzēja atmiņas-toreiz- skumjajai ielu
modelei lobījās nost uzvaras grims un zaļajās acīs sapelēja viltuskristus
freskas jā jā kad mēs vēlāk lasījām dzeju klausītāju kārās
mutes raidīja smaržīgu tvanu žurkulamatiņas un ēsma un māksla
no kuras man vienmēr
sāpēja galva viņš nav viņš čukstēju
es gribu dzīvu uguni
es gribu dzīvas acis
man ir bail tavu paralizēto ilgu
tu gribi iet
bet tevi ved
trusīši izlauza durvis un izsita logus.
26.marts 2003.
* * *
PAR TO ZVANU
Es gribu zvanu skanošu kamdēļ viss miestā kluss kūp garaiņi bet
ledos gars kurj mātes pavardus dedz uzpūš zilas liesmas čurkst
gaļa pannā cūkas kviec mazs puika raud zem ceriņiem un
Un sirds man stājas aizsalst guns viss miestā kluss zvans lido
augšup laipni māj
Vien kuru katru brīdi var bet nenotiek man sirds ir mūris Ķīnā
celts man sirds ir tornis tornī zvans un miestā skan un brīdis nāk
un tirgo zelts ņem pērc un pērku ar’ brūk Ķīnā mūris miestā kluss
zvans lido augšup laipni māj un brīdis klāt
Ne elpa tam ne trulas maņas viss augums skatiens gaišs re, melnās
drānas staro silda par jūtām košāk mirres smaržo tik tuvu
mūžībai var pieiet klāt un vēl un vēl līdz pazūd trauksme pelnos
skumjas bruģis zied tas ir tik daudz vēl dzirdu zvanu brīdi tveru
pamostos
5.aprīlis 2003.
* * *
BĒRNS
Kur nevar mani atrast
Kur nevar sist un iespļaut sejā
Aiz lepna prieka naida dūšas
Pret tumšu padebesi kaili stāvu
Pilns miera klajums vientulībā
Kas dzīvībai ar nazi nogriež gaismu
un mīda kājām cīruļbērnu
Tam savas acis neatveru
Ne viņam rādu savu bēdu
Aiz vienas bēdas nāk vēl cita
Un tumsa pirkstu galos kož
Rīts sauli uzmodināt var
Bet nezin kad tā zūd
Es raudu paslēpjos Dievs visu redz.
ES IZLIJU NO SKUMJĀM RASĀ DZIMT
LAI CITI REDZĒTU KA VIŅŠ IR VIŅŠ.
* * *
DZEJOLIS KAS LASĀMS GAIĶU BAZNĪCAS KAPSĒTĀ
Es gribu kaut ko uzrakstīt
Kā kailu dzejoli kā pasaku bez bēdu
Un mest jums skaisti acīs
Par greizu spoguli un mēmu smaidu
Lai klausās ausis dadžulapās
Tas atmiņai
Tas arhīvam
Tas mazbērniem
Dun zeme izlīst aplausi
Jau apmākusies debess
Kāds dīvains lietus lielas peļķes
Nu kur viņš ir
Bet kur viņš palika
Vai tas ir viņš
Kas te jau bijis.
7. aprīlis 2003.
* * *
VĪZIJA
Tīriem putekļiem kā balta ēna
Gar sirdi spoža lāse aizrit
Mīksti mīksti atsitos
Varbūt mēmums kurpēs neiesmēlsies
Varbūt vārds tik visam jēga
Tas sākums manai piedzimšanai
Tas nenojaustais gaismas tuvums
Kā acu blāvums pazīstams
Ne būs ne ir ne bija
Aizput balsīs simts un vairāk
Par trulu domu -
Tulznai pietiks.
* * *
Nekad nekad sevi
Neatver skumjām
Balts lietus līst
Labāks par visu
Būs rīts
Nāk rudens lietus
Debesīs līst vai
Es tevi redzēšu
Drīz.
21. janvāris 2003.
* * *
Visi vārdi pasacīti kur ir doma kas var spēt
kurjers auļo sirds man sitas baltas putas ezerā -
šķirbu vējš un okeāns
smalkjūtību mūžamežs cik garš tāds vārds es redzu jūs jūs mani
nē man vajag tikai savu šķirbu pasaule to neieredz smej puika
pārdod smaidus no rīta lētāk naktī skops
ne šķirba tad ne pasaule naktsdiena aust un mūžarats jums savus
soļus pārdodu un acuskatus to ir tik daudz kur tev ar mani labi
bij’ kur kuģi sauc nāc spēlēties bet-
pa šķirbu pasaulē es atgriežos birst atvadas un kūko sils ir kluss
līst lietus debesīs drīz paliek silts…
16.janvāris 2003.
* * *
15. MAIJA DZEJOLIS
15.maijs 2003.
Drīzi būs Saucu mieru Par mani
* * *
GAR ĶĪNAS MŪRI.
Naktī izgāju uz mājām
Kamēr es biju prom kāds uz manas baltās sētas ar sarkanu krāsu
rakstīja -Dievs nemaz nav
viņš sevi ir izdomājis -
Cik labi ka tagad tumšs - nodomāju - un drīz jau rīta migla jo
dienā daudzi redzētu
Cik vecu dzeju lasu un cik izbrīnīts par krāsu
Visu dienu lasīju grāmatu naktī izgāju domāt un skat uz manas
baltās sētas atkal sarkani burti - tu nemaz neesi tu esi izdomāts -
Trīs dienas lasāju grāmatu jo dzīve ir tik īsa jo dienas ir tik īsas un
viņa man ir jāizlasa
Trešās nakts vidū izgāju uz mājām pie manas baltās sētas stāvēja
zilacaina tauta un rakstīja karogā sarkanos burtus gaisā sastinga
dzīvība dziļi dziļi zemē ieskanējās zvans
gribēju doties uz māju un lasīt bet baltās sētas vietā Lielais Ķīnas
mūris bez vārtiem uz dārzu bez takas uz māju gāju gar Ķīnas mūri
meklējot durvis aiz viņām palika diena dienā grāmata mana
22. maijs 2003.
* * *
Man nav es visu esmu atdevis vai jums patīk šis dzejolis
* * *
PAVASARIS ĶĪNĀ 1
Tas dzejolis tas pavasaris Ķīnā man neliek mieru ielec
smīnā iekož lūpās dzīslās kņud un sapnī rādās vēl gaisā zilas
debesis
vēl visu dzirdu redzu tik daudz ir ļaužu apkārt man
tik raibi nopēdots
no rīta sniegs es HM ? es tikai ārā iziet negribu ne saukt jūs vārdā
uzaicināt tēju dzert skaists gudrs šogad pavasaris tomēr ļoti ļauns
rakstu nopietni un man ir kauns tomēr tomēr viss pa vecam ir vēl
gaužas
asaras vēl sirdī sāp un dažreiz sanāk dzejolim.
9. maijs 2003.
* * *
KĀ TEV IET
Mazliet labi labi vairāk nesūdzēšos paslēpšos dzejoļos un pavasara
puķēs nē bitēs bites būs pirmās puķes māsiņ nenokavē pirmos
strautus un pirmās ak visupirmās bērzusulas la lala lasi mazas
puķītes un mazliet smaidi
Atmiņas vibrēja - tāds te vēl nekad nebijis zirnekļa pavediens
vilka manus kuģus mirušā ostā- kā bet varbūt tā kā zivs ikrus kā
lidmašīna tās bumbas ritms vibrācija līdz domas uzauda bruņukreklu
gredzeni gredzenā mulsi smaidīja o, es tik daudz ko atceros
asaras acīs mazliet - kā tev iet
Tā māksla ko nesaprotu tā atrauga kaklā lai smoku vai tas bruģis
vai atkritumi dod man pļēguram roku kāpēc ķīniešiem šķības acis
kāpēc smird viņu tirgus - mūsu dzeja kā tāda veca miljonāre
puķainā priekšautā uzsauca tostu tik skaļi ka upe uzlauza ledu - nu
tik uz jūru jā jā uz jūru mani hippy happy songi
Ietetovē manī tās barikādes kāda gan Vācija te kad atkal janvārī
lodes meklē mūs dzīvus lido atpakaļ vien savā laternu gaismā
liekas man trāpīja
Bija daudzas upes platas dziļas seklas duļķainas - bet krasti - vai
kāds no mums redzēja krastus - neviens
Un kaut arī tā Spānija būtu tulpēm jāpārziemo arī ceriņiem
jāmācās skumt uzgriez pulksteni bēgošam laikam tavas kājas to
nepanāks - blūzs absolūts blūzs.
Rakstīšu dzejoļus tev- dreb roka cik tāds rakstāmais smags ja nu
pēkšņi izbeidzas tinte ja nu pēkšņi tāds nojausts pēkšņums līdz
kurlumam putina ausīs ieelpa straume bet lai dziedātu vajag arī
elpot? Dzejoļus rakstīšu upe ir aizsalusi cik skaisti savienojas krasti
un tas man ir jāmācās rakstīt tā nav literatūra tā nav tāfele tie
nav vaļasbrīži nekad neatkārtoties neaizmirst lai viņi visi iet ielas
slaucīt kurās mēs skūpstījām asiņaino bruģi mēs bijām - brālis
pirkstos viļināja vaska lūgšanu svecīti - pēc brīža tā karsti lūdzoties
debesīm dega bet pirkstu nospiedumi noslēpumi tie nekad
neatkārtojamie raksti HM? Tāds teksts - dzejoļus rakstīšu tev
pirkstgali ņirb tuvāk un tuvāk atmiņām.
* * *
PASAKA
Pasaka neko vēl nepasaka pasakā kā pasakā nedrīkst viņu iztulkot
zināšanas slepenas slepus jālieto agrāk bija logs bez rūtīm
grūti iekšā saredzēt dūmi kož un zemi griesti patiesību nesamelo
ne tā dzima kungu pilī biezos mūros akmeņos dīvaini kur ļaudīm
stāsti tērpi paražas ne tie smej ne īsti raud. Zāle teica pasaku tur
kur visam ilgas tur kur aklie gaiši redz tur kur visam tik daudz
acis pasaku par sevi pašu
PASAKA PAR BAGĀTO MĀRTIŅU
Mārtiņš maksā cik var / mārtiņš vēl var sauc krogū elle dunči zib
puisis met ka zvaigznes dziest bruģakmens zaļš deju dej birst
puksti daugavā gar acīm rīga aiztorņo bet nav / Tev karsts man
tikai mīnus trīsdesmit sāļš lietus līst / ko tev vajag /es neko / vēl
manis nav mūs restes šķir / ELIZABETE / puse seja puse logs met
zaļu akmeni tu ej / mārtiņš maku ver bet maka tam nav sūkalas
grib / tik daudz tur tās naudas tik daudz tur to melu tik daudz tur
to zvīņu / lec labāk ūdenī būs laimīgs jaunais gads ik rītu /zinu /
bet nu jau vecs tēš mārtiņš savu krustakoku / bez krusta tāda neder
kaps vienā pusē svērs viņa dzeju vienā pusē daugava ābece
būs vienā pusē vēl krogus alus un pats vienā pusē vēl viss / mārtiņš
maksā jo bagāts jo var jo parādu daudz tik trīsdesmit asaru
nav…
14. janvāris 2003.
* * *
PAVASARIS ĶĪNĀ -2
Vēl mazliet jāpagaida ir
Lai saplaukst ceriņi
Un smaržo gaiss bet
Saule arvien augstāk būs
Un drīzi izžūs strauti
Kāpēc tu steidzies steigā dzīvot
Kur nemiers asinīs
Ved prom uz bezdibeņa malu
Rast nebūtību bet ne galu
Kā Ķīnā pavasaris acis mānīs
Kas sirdi nomierinās saki -
Vēl mazu brīdi
Drīz jau būs
Vai ir jau klāt
Par vēlu jau
Un aizsalst strauti
Saules nav
Tu raudātu
Bet kas tev ļautu.
7. maijs 2003.
* * *
MELNĀS MĀJAS PSIHOZEPirmajos pavasara taurentiņos nebija absolūti nekādu kaislību bet
mēs tos ieraudzījuši un vēl pirmo zaļo asniņu saminuši viņu laipni
lūdzām nākt mūsu sirds kambaros
un kā nez kādus trusīšus sākām tās kopt pludmalē iedziedājās
smiltis mēness neredzamā puse rādīja zobus viņš nav viņš mūsu
attiecību purva dūkstīs kņudzēja atmiņas-toreiz- skumjajai ielu
modelei lobījās nost uzvaras grims un zaļajās acīs sapelēja viltuskristus
freskas jā jā kad mēs vēlāk lasījām dzeju klausītāju kārās
mutes raidīja smaržīgu tvanu žurkulamatiņas un ēsma un māksla
no kuras man vienmēr
sāpēja galva viņš nav viņš čukstēju
es gribu dzīvu uguni
es gribu dzīvas acis
man ir bail tavu paralizēto ilgu
tu gribi iet
bet tevi ved
trusīši izlauza durvis un izsita logus.
26.marts 2003.
* * *
PAR TO ZVANU
Es gribu zvanu skanošu kamdēļ viss miestā kluss kūp garaiņi bet
ledos gars kurj mātes pavardus dedz uzpūš zilas liesmas čurkst
gaļa pannā cūkas kviec mazs puika raud zem ceriņiem un
Un sirds man stājas aizsalst guns viss miestā kluss zvans lido
augšup laipni māj
Vien kuru katru brīdi var bet nenotiek man sirds ir mūris Ķīnā
celts man sirds ir tornis tornī zvans un miestā skan un brīdis nāk
un tirgo zelts ņem pērc un pērku ar’ brūk Ķīnā mūris miestā kluss
zvans lido augšup laipni māj un brīdis klāt
Ne elpa tam ne trulas maņas viss augums skatiens gaišs re, melnās
drānas staro silda par jūtām košāk mirres smaržo tik tuvu
mūžībai var pieiet klāt un vēl un vēl līdz pazūd trauksme pelnos
skumjas bruģis zied tas ir tik daudz vēl dzirdu zvanu brīdi tveru
pamostos
5.aprīlis 2003.
* * *
BĒRNS
Kur nevar mani atrast
Kur nevar sist un iespļaut sejā
Aiz lepna prieka naida dūšas
Pret tumšu padebesi kaili stāvu
Pilns miera klajums vientulībā
Kas dzīvībai ar nazi nogriež gaismu
un mīda kājām cīruļbērnu
Tam savas acis neatveru
Ne viņam rādu savu bēdu
Aiz vienas bēdas nāk vēl cita
Un tumsa pirkstu galos kož
Rīts sauli uzmodināt var
Bet nezin kad tā zūd
Es raudu paslēpjos Dievs visu redz.
ES IZLIJU NO SKUMJĀM RASĀ DZIMT
LAI CITI REDZĒTU KA VIŅŠ IR VIŅŠ.
* * *
DZEJOLIS KAS LASĀMS GAIĶU BAZNĪCAS KAPSĒTĀ
Es gribu kaut ko uzrakstīt
Kā kailu dzejoli kā pasaku bez bēdu
Un mest jums skaisti acīs
Par greizu spoguli un mēmu smaidu
Lai klausās ausis dadžulapās
Tas atmiņai
Tas arhīvam
Tas mazbērniem
Dun zeme izlīst aplausi
Jau apmākusies debess
Kāds dīvains lietus lielas peļķes
Nu kur viņš ir
Bet kur viņš palika
Vai tas ir viņš
Kas te jau bijis.
7. aprīlis 2003.
* * *
VĪZIJA
Uz gara sola kādus agrākos laikos taisīja sēdēja mani vecvecāki.
Nekas nebūtu neparasti, tikai ja sols neatrastos nolikts šķērsām
smilšainajam lauku ceļam. Tā nemēdz sēdēt, bet viņi tur sēdēja
un sarunājās.
“Es būšu tauta, tu dziesma. Vecītis teica. Nē, varbūt otrādi - es daina,
bet tu mēle. Taču sieviņa jau sprieda modernāk - es plate, tu
tumba. es skolnieks, tu skola.
es stabule, bet tu, tu būsi vējš.”
Pretī nāca krustnešu mazdēls un jau iztālēm dzirdēja šo dīvaino
strīdu.
Pienācis apmēram desmit soļu attālumā viņš apstājās un dziļi sevī
klusēja. Viņš klusēja tā it kā nemaz tur neatrastos. Ilgi klusēja.
Vien augstu zilajās debesīs auroja ziemeļvējš. Arī mani vecvecāki
nebilda vairs ne vārda savā dīvainajā strīdā. Tad jauneklis pacēla
pret debesīm savas asarojošās acis un viedā vien reti sastopamu
dziesminieku balsī kā lūgšanā sauca: “Es būšu krusts, bet ne kaps.
Es būšu nakts, kura drīz dzisīs, būšu asins, kas recēs, būšu bērns,
kas dzers pienu, uzarts lauks, maizi kas dos, raudošs avots par
strautu un tauta ja dziedu…”
Vējš sacēla gaisā smiltis un vīzijas uz ceļa vairs nebija. Pienāca
ziema, un ceļu, tāpat kā lauku, kā kalnu, kā visu līdz debesīm apklāja
balts, brīžiem mirdzošs, bet nekad vairs nenokūstošs sniegs.
Es pamodos, ja biju aizmidzis. Patiesi, labāk sniegiem nekā pelniem.
Labāk sniegiem nekā pelniem.
Janvāris 2002. Kosā.
* * *
ATCERĒŠANĀS
Stāvs pieaudies ar ceļaTīriem putekļiem kā balta ēna
Gar sirdi spoža lāse aizrit
Mīksti mīksti atsitos
Varbūt mēmums kurpēs neiesmēlsies
Varbūt vārds tik visam jēga
Tas sākums manai piedzimšanai
Tas nenojaustais gaismas tuvums
Kā acu blāvums pazīstams
Ne būs ne ir ne bija
Aizput balsīs simts un vairāk
Par trulu domu -
Tulznai pietiks.
3. jūnijs 2003.
* * *
Nekad nekad sevi
Neatver skumjām
Balts lietus līst
Labāks par visu
Būs rīts
Nāk rudens lietus
Debesīs līst vai
Es tevi redzēšu
Drīz.
21. janvāris 2003.
* * *
Visi vārdi pasacīti kur ir doma kas var spēt
kurjers auļo sirds man sitas baltas putas ezerā -
pa ielu aiziet zaldāts viens glums bruģis smej te izliets piens
kur guļ kur smej kur diriģē tēvs rozentāls
ar ermoņikām grūti šaut bet ja trāpa vainīgs top
un ermoņika žēli raud jau atkal cits ir pavasars
vij puķes matos meitenes vēl kaut kur šauj un izrauj iekšas
un nedzimušos iesauc karā līdz aiziet laiks un atnāk laiks
kad divi dēli tumsai baltu krūti zīž
ei zaldāt pacel roku rādi zīmi
kā lai šito izdzied skumjās kā lai pilda pildspalvās
visi vārdi pasacīti
liecinieki piecelieties
marts. 2003.
* * *
IEDZIMTĪBA
Pa šķirbu pasauli es redzu ir mana acs kā pasaule tik plaša pašķirbu vējš un okeāns
smalkjūtību mūžamežs cik garš tāds vārds es redzu jūs jūs mani
nē man vajag tikai savu šķirbu pasaule to neieredz smej puika
pārdod smaidus no rīta lētāk naktī skops
ne šķirba tad ne pasaule naktsdiena aust un mūžarats jums savus
soļus pārdodu un acuskatus to ir tik daudz kur tev ar mani labi
bij’ kur kuģi sauc nāc spēlēties bet-
pa šķirbu pasaulē es atgriežos birst atvadas un kūko sils ir kluss
līst lietus debesīs drīz paliek silts…
16.janvāris 2003.
* * *
15. MAIJA DZEJOLIS
Bet brīvība kā mezglains prieks par gadiem kuros tikai saule
saule vien un ir tik neparasti baltas vātis
kā tava dziesma rudens kluss bet klusumā un dziļā rimtā
ir īstenībai īstais vārds ko pasaulei
kā mucai vāku virsū lieku lai nespīd zvaigznes asiem stariem Jā
varbūt un ir tik vienkārši kā ilgi gaidīts lielais rīts kā
nervu drudzis leduspuķēs skaisti mirdz lapu pelēku
un labu ceļavēju aun kājas posies dvēselīt
kur zilpelēka šķīsta debess manai skolas burtnīcai
tik tavu vasku tavu liesmu dod par ķīlu brīvībai
bet skumjā krievzeme ko savā vamzī nesu
ne čuksta klusa pat ne smiltis matos nenoslēpj
par vienu elpu atkal gūto nāk spirgtas sulas dzejai pietiks
* * *
ČETRI DZEJOĻI.
Četri dzejoļi no rīta pie tējas mani draugi un klusums būs īsts sāpēs balāde pavardi skums sveces negribēs degt aprīlis kodīs būs sals mani tuvākie draugi vēl gaidīs vīraks kūpēs un smaržos kā vienmēr rīts drīzi beigsies un laiks koku galotnēs parasta diena es jūs redzēšu visus un tomēr par mata tiesu mana bārda gudrāka taps jo citiem kas dzēra šo tēju no rīta tagad tik ilgas un dzejoļi maršē lūk tie būs zaldāti braši kam cimdi līdz elkoņiem balti viņi būs četri jo smaga tā balāde diviem kad nesīs mani draugi visīstākie dzejnieki daži tulkos vēl klusumu gruzīnu mēlē viņiem vismazāk iedvesmu meklēt.
Svīdīs pieres un spītība varbūt miegs un neziņa kūpēs rūsēs sliedes līdz dzimtenei tālu tikai uz tiltiem vientuļi stāvi tikai virs ūdens riet saule pār nāvi tad es teikšu ka dubļi ir svēti un tajos kas iemīts prot pravietot tāli bet tu auļo un auļo un tver bāli zilgani glezno tev iznāk spilgti un lepni ak jā tikai uz tiltiem vientuļi stāvi tie glezno pat miegā varbūt un sapņos un murgos bet tikai virs ūdens riet saule pār nāvi stāviet vēl mirkli vēl divus nekad vairs saulrieta nebūs stāviet tā ilgi ja varat zilgani pelēki bāli diena šalkos visiem jums pāri viņai ne nāves ne saulrieta vajag.
Tas bija brīdis kurā pil bailes un tik līdzīgs visiem kas skumst ja nebūtu viņam tik bēgošas acis ja nebūtu cieši sakosto zobu es klausītos viņā vēl ilgi O, kāda dzeja kādas lieliskas blēņas es to mīlēju sāpes likās tik siltas ēnas sniedzās un skūpstīja matus un rokas un gribēja kaisli es to devu deja likās tik viegla bet kāpēc neviena visapkārt spokaina ēka kur kur cilvēki citi kur draugi un vectēvi sirmi kur suns kas man laizīja brūces un govs kuras acīs gudrība dus kā var apstāties normāli iet varbūt griezt vēnas lai justu cik dzīvas ir dienas bez steigas.
Bet es dziedu un pavardi silst manas dienas kauj naktis un bravūra kliedz ka tai salst nedod Dievs ka man papīra trūktu jūtu jau skan drīz izkusīs ledi bet vārdi vēl nedodas rokās un dzeja un sirds tik savrupi pukst? kāda man daļa gar jūtām gar prāta kārīgām miesām to taču vajag man jaust ka saule prot padarīt aklus it visus pareģu smīnus es vēl šauju lūgšanu bultas vēl manas bultas ir asas.
6.novembris 2002.
Andra Luntes piemiņai
(1973-1999)
Rīts aizies gulēt dienasvidu kalns Vidzemē ceps gardu maizi caur garo zāli mamma sauks nav laika daudz
Gribu iztulkot Gribu saprast Tuvāk un tuvāk
murgainu sapni tās putas rijīgs nāk riets
papīra palagos uz lūpām tās putas
ietinies cieši tās dakšas pret mani
kūņojas reģis pastalo dievaiņu rokās draudīgas kļūst
Tavas drupas Tavas pilis Ķērc mani
kā degošas ir baisas kovārņi skaļāk
ogles raušu kad saule es bēgu
uz visām pusēm riet šaurajos salmu cepures
lai kovārņi ķērc logos pīkalot* grib
saullēkts drīzi ne atpakaļ sauli tālāk bēg soģi
būs nakts drīzi būs nakts reģis neskaidri redz
Viss būs kā vakar es bēgu par visu ir samaksāts pasacīts vārds varbūt
klupšu šausmas lunkani lēks es pazīstu sapņus upe mūs šķirs.
