decembris. 2011.

dienu sintētika

jau kuro dienu sintētika
traks var palikt
apetītes kā nav tā nav
un vēl šitās dejas
labi ka vismaz neapnīk kaifs
citādies es nezinu

nu labi vēl arī čalītis
sīkais bet smuks
kad melo mirkšķina acis
apmēram divdesmit divas reizes
bez apstājas

tu domā ka smieklīgi
nē nu kāpēc ir jautri
pilnīgs kukū

bet perdele plīvo
caurspīdīgs zils
nekas izcils
vienkārši strādniece
pilnīgi traka

padauza izturēts stils
zin visu ko grib
ja vajag pat ielauzīs ribu
pilnīgs kukū
bet tirgoties māk redzēju pats

zils plīv

tur perdele
aiz krūmiem pa kreisi
kūņājas smiltīs trikāta nezinu laikam
kaut kas baigi pietrūkst

varbūt rimtas sarunas par niekiem
par mākslu omītes zeķēm simulakriem
stipendiju suspensiju pensneju
tiešam tik akli nudien

nu labi piedrāzt sieru
pamuldēs vēl ja jau reiz
labi ka neskatās acīs
un nepalīdz melot šo nakti

tev rū

tā arī šorīt tu neaizbrauci uz sirakūzām
noguruma konvojs atcēla reisu
atliek sagaidit atkusni un martu
nopirkt balalaiku un prom
pilnu sirdi ar latgales mālu
bet par to runāsim vēlāk


arī es varētu doties pie tevis
pa jokam protams
tikai man nesanāks baidos
bet vēl jocīgak ir tas
ka arī tu dzīvo uz salas
tajā pašā jūrā tik citur
tas mulsina bet nekas

piedod man palika jautājums
kā tur īsti bija ar tiem gadiem
bet man patika ka tu tērpies melnā
un esi tik klusa kā jau no mafijas
varbūt tu sēro varbūt nē
par noslēpumaino un skaidro
par visu kas notika

par to visu kas tevi atveda šurp
pagaidām neviens dzejolis nesanāk
un man ir bail ka aizmirsu
kā viņi jāraksta tagad
es domāju vai tu saproti manu valodu
iespējams jā jo tu klusēji

paga kur mēs palikām piedod
vidusjūra dažreiz ir tik dīvaina
kur tu skaties kad viņa viļņojas prom
ai es tikai jautāju mācos valodu
kurā nepateikt visu kas biedē
bet ja nesanāks tiximies Skopjē
jau rīt

dabaszinātne

ieduramies un tulkojam
riņķojam balderiāņu saknē
cik siltas sulas tāds piens
un tad atmuguriski pret tevi
mans dārzniek vai ne
... to jau tu zini nu protams

šorīt tā labi
maza ciedra sēkliņa kabatā man
iedomajies tik
jau dzirdu putnus dziedam
pilni zari kokiem ar ligzdām
mazo riekstiņ vai dzirdi

nu labi šorīt botānika
vakarā ihtiandrs
tagad vēl konuss
vēlāk miksēties fonos
bērniņ kad strādā ar guašu
iemācies sapludināt
visu ar dvašu

un viņas izvēlējās palikt brīvas. visi ciema ļaudis tajā rītā, ar harēma verdzībai paredzētajām meitenēm devās uz klints virsotni. dziedāja vislīksmākās Rodopu dziesmas. un tad meitenes leca aizā. pa divām, pa desmit, trīsdesmit sadevušās rokās, visskaistākajos tērpos un rotas aplikušas...

no gaiķieša trāķietī
no plazmas kakla dzīslā
caur desmit dzemdēm miegā
iznirt tevi sastapt..
(turpin.sek.)

tu vari piedzimt maitā
kuce kaucošā un putna piens
tu guli zivju ikros liesmu mēlēs gaidi
uz lauztiem mugurkauliem guli
vēl siltām cerībām ar trāķu meitenēm no klintīm
tu lēc - sadodies ar viņām rokās
un dziesmu dziedot aizās lēc

tu ej gar robežām kur beidzas prāts
mirdzi vecenīšu pieru grumbās
tu esi viņu krūšu pienā
kas jaunavībai ziedots
tu skaties viņas acīs
un sašķīsti pret klinti

(turp. sekos.)

Martiņai

nē tur nelaistās neoni ne pret tumsu ne mani
mēs neejam uz gadatirgiem siekaloties
mēs skatāmies kā skudriņas strādā
kā govis ganās puķe zied nenozied
jā mēs barojam lauvas glaudām muguras tām
nē nē mēs nesapņojam elpojam tikai

un es eju tev pie rokas pavisam kluss
un tu mācies dziedāt par grieķieti kura
tev spēlē ik vakaru vijoli kalnos
un es domāju kad mēs beidzot varēsim
satikt tavu mīlošo tēti

aleksandram

tu dzīvo kamerūnā paga es arī
munameģī kaut kādā rūnā
ja ieskatās labāk tad kirilicā
un protams ka lamuvārdā kur
paralēli pilnīgi vienādos datumos
kā divas lauvas ak šausmas

tu vēro pīlītes parkā
pie dīķa aiz muižas
pavasarī es arī

kur pazuda sēkla
tur pāri nezāles tagad
atnāc sapnī un palūdz
piedošanu mammai ka
nepiedzimi kas zina būtu labāk
nu labi baro pīlītes klusē
es arī

 tā labāk

ja tev saka stikls netici

nemaz neklausies ko tu

ja saka rītā labāk šaubies

ko tik tu nedzirdi nu un

tas tak nav liktens

šķirotava un tagad gan klausies

nākamā būs gaisma re jau

ķīnietis atklāj rakstību līksmo

varbūt tūlīt būs puķe

un vāze tik lieliskā gleznā

tu domā es arī tā labāk 

vīle tur blusa guļ pozē

visi mīl zīdu pat naivulis vējš

visa haoss drūp klintīs

protams pat stikli iedomu rūtīs

Kronos

iesmeldza kreisajā ciskā
jā tur viņam jaunie medību lauki
jaunas vēl neizlaupītas pļavas
nesagrautas klintis un neizvarotas upes

visur citur jau viņš ir bijis
pirms dažām dienām atkal atvilkās šurp
posta un vaimanu pilnajās vietās
pagaidām tup maita vecajā graustā un lūr

cietsirdīgais dzelžaina aprēķina pilnais
nezināmās izcelsmes neaizdzenamais
mednieks kurš mani gadu desmitiem vajā
visu priekšā pazemo izsmej un piekauj

nelūgtais zaglis kurš uzglūn no muguras
ložņa starp ribām gūžu mijkrēslī slēpjas
tad uzvaroši lec sprandā kā jātnieks
un trenc mani dusmās un lāstos uz slazdu

kur man aizbēgt un drošībā būt
pat papēdī ceļgalā viņu piemin ar bailēm
tik zem salauztā lieveņa maza vardīte slēpjas
tik ļoti vēl viņu pasargāt gribas

kad viņš visu būs sagrāvis tad
mēs ar vardīti bēgsim
ielēksim artērijā un airēsim prom
un ceru ka viņš mūs nepanāks vairs

no puškinielas

šauļu-1 puškina-1

elīnai
tu varētu
es pārziedētu

piedzimt reņgē
izlasīties cemmē

piesiet ka neaizbēg
kreimene bitei

* * *
māte ar nēšiem
pleci kā mildai
lakatiņš tīrs
stipra stipra
tu man

tavas rokas
ap mani
ozola miza
stipra stipra
tu man

es tev rakstu
no peleponēsas
stipru stipru
vēstuli rakstu
un debesīm plēšos

* * *

līvai
glāzes es nomazgāju perfekti
ja mācetu ko vairāk
tad es tev novēlētu kaut ko zilu
piemēram iesētu lavandu
kādus desmittūkstošu akru
bet to kad izaugšu liels nu ja

tā jau mēs te uz tās grīdas
lasām main rīdus ik rītus
tā jau forši tik ziema
izvēlies krāsas
es mīlu vienu
baltu tad zaļu
sarkanu kaut ko
iekš brūna
kā matisons teica-
nepaliec sūna
atceries
dūna(!)

* * *

sinu (s)vaba dus? naba?
raivītim
tik skrieties tavos zelmeņos
lekt korē polku igauniski krievam
tas nav slikti patīk man ko niekus
eiropiski netulkojas vabadus

vai čukurs alunāns ko līdz
skābas atmiņas par purvu
iedzert pustoni ar ēnām
un iedurties ar zivīm mēmām

tu spēlē diksonu es kārtis
vēl manī cūku gani snauž
tu saki atvērts akords nigers
es cepu kartupeli ekers

ja būtu siltāks ietu pļavā
meditētu jumta naglā
lai dakstiņš nenokrīt
jo nevar zināt kas būs rīt

tur kaut kur pakrūtē
un dziļāk
zaļi balta vardīte
tik skaisti igauniski lec

plekk igauniski bleķis

* * *

kauties gribas

nekrāc belmondo tik skaļi
nav te nekāds splendid palace
nav nekāds kīno kimono drīzāk
ka lekšu un speršu pa face

pasaukšu nigerus visus no plates
vecus resnus un stiprus kā rums
tie tev ar bleķeni gāzīs pa galv
belmondo ko vēl labāku novēlēt jums

tiešām no sirds
nav žēl
ko nu tur
tikai negrabsties sapnī gar viņu

par to ( es zinu) !

kur ķenga pieskaras kliedz rozes
un mūsu baziliki mūsu bērniņi
tiek ārā izmesti uz drošu nāvi

kur viņa ienāk salūzt viss
es gribu viņu neieredzēt
un sist no visa spēka

man gribas atriebties
par visu ko tā ņirdz
ko tieši acīs met

tev ķenga novēlu
lai visu baziliku smaržas
tevi mūžam vajā

lai visa mana mīlestība
savelk ciešu dūri
un neatlaiž pirms atriebts viss

no manu senču asins
no mūsu dzimtas vārda
lai tevi trenc līdz galam

no mūsu dzimtas darba
mūsu rožu dārziem
es sūtu atmaksu par sāpēm

lai manas mīļās rozes
neslēpj savus dzeloņus
bet atrod sadurt tavas pēdas

lai visi tavi ceļi
manām rozēm pilni
tā notiksies es zinu

es ieskatījos tavās acīs
tā notiksies es zinu

tā notiksies es zinu












 

galvenais - cepure

nu nevar

uz turieni biļeti nopirkt

čāpo vien ar savām divām

kad pakritīsi palīdzies ar rokām

galvenais cepure

nekad to nepazaudē un

atceries pačamdīt avotiņu pakausī

tam jābūt siltam uzmani to

uzmani pieskati vēro un neiemiedz

drīz ziema tev jābūt neremdināmi siltam

atceries tikai to skaisto kaut vienu

kailu mūžībā gaistošo mirkli

nē nevar piedot  nē nevar aizmirst

atrauties atriebties atjēgties

var pieņemt var mēģināt saprast

var brīnīties un palikt tavam

var neklusēt un nebīties

var aizvērties un izlīt sevī

var rakstīt dzejolī tur drīkst

nevienai ķengai nebūs ņirgt par to

to nevar baudīt mākslā

tas nespēlējas teātrī

uz turieni var aiziet tikai kājām

vai kārpīties ar rokām prom

Saldums
tu ej bet viņš velkas līdzi
tu esi tajā puišelī kurš paņem akmeni un iet uz dīķi vardes šķaidīt. pēcāk tev visu mūžu krūtīs būs varde. tu bēdz un nomaini leksiku bet tavas rokas tver mēslu dakšu un steidz uz rugaini durt krupi. līdz atkal pēcāk kādā pļaujas laikā tu esi krupis un tev spļauj virsū nicina nolād un pieviļ uz mūžu. tu nekad neesi bijis skops jo vienīgais amats ko proti ir vienmēr būt kādam parādā. un viņi tev velkas līdzi. tikai ieskaties labi pats esi dadzītis pieķēries blusa smalkā vīlē un velcies līdzi. tu neatstājies tevi atrauj aizmet tu neatstājies. viņu tu vairs neredzi. nakts jauns mēness mazliet pie sala un tad beidzot atkal viņu redzi. tante ar puišeli iet kaut kur naktī varbūt uz veikalu nezinu iet pa ganībām aiz ābeļdārza. viss lauks pilns kā ar smiltīm saputināts viņiem grimst kājas un puišelis paklūp ar muti vaļā tajās smiltīs. bet nekas viņam nečirkst starp zobiem tās nemaz nav smiltis. tās nemaz nav smiltis tas ir kaut kas tik smalks un salds tik gards tik gards.
tu aizej tālāk saldums velkas līdzi vardē krūtis kabatā un makā sadurtais krupis un mutē saldums.
tu aizej tālāk tu nekad vairs neizaudz no tā puišeļa tik kā dadzītis pieķeries mīli. tāds saldums tas ir.

* * *
vairāk uz rīta pusi
vairāk pret to skaņu
dzīparo savu samaņu
šķetini savas iedomas
tad kārss un tad dabū
tik maigu un siltu
gaismu

šodien tu biji tik mierīga
kā vēl nekad bez trīsu
bez nevienas nopūtas
bez spīta un cerības
tik salda un tāla
uz brīdi pat skaista

vēl kādu brīdi tepat
vistuvāk tajā tālumā
ar glāstu pieskarties gaismai
noskūpstīt skaisto atmiņu roku
un apsegt tevi ar mieru
īsto visu īsto to dzīvo
šeit manu pēdējo dienu