Saldums
tu ej bet viņš velkas līdzi
tu esi tajā puišelī kurš paņem akmeni un iet uz dīķi vardes šķaidīt. pēcāk tev visu mūžu krūtīs būs varde. tu bēdz un nomaini leksiku bet tavas rokas tver mēslu dakšu un steidz uz rugaini durt krupi. līdz atkal pēcāk kādā pļaujas laikā tu esi krupis un tev spļauj virsū nicina nolād un pieviļ uz mūžu. tu nekad neesi bijis skops jo vienīgais amats ko proti ir vienmēr būt kādam parādā. un viņi tev velkas līdzi. tikai ieskaties labi pats esi dadzītis pieķēries blusa smalkā vīlē un velcies līdzi. tu neatstājies tevi atrauj aizmet tu neatstājies. viņu tu vairs neredzi. nakts jauns mēness mazliet pie sala un tad beidzot atkal viņu redzi. tante ar puišeli iet kaut kur naktī varbūt uz veikalu nezinu iet pa ganībām aiz ābeļdārza. viss lauks pilns kā ar smiltīm saputināts viņiem grimst kājas un puišelis paklūp ar muti vaļā tajās smiltīs. bet nekas viņam nečirkst starp zobiem tās nemaz nav smiltis. tās nemaz nav smiltis tas ir kaut kas tik smalks un salds tik gards tik gards.
tu aizej tālāk saldums velkas līdzi vardē krūtis kabatā un makā sadurtais krupis un mutē saldums.
tu aizej tālāk tu nekad vairs neizaudz no tā puišeļa tik kā dadzītis pieķeries mīli. tāds saldums tas ir.

* * *
vairāk uz rīta pusi
vairāk pret to skaņu
dzīparo savu samaņu
šķetini savas iedomas
tad kārss un tad dabū
tik maigu un siltu
gaismu

šodien tu biji tik mierīga
kā vēl nekad bez trīsu
bez nevienas nopūtas
bez spīta un cerības
tik salda un tāla
uz brīdi pat skaista

vēl kādu brīdi tepat
vistuvāk tajā tālumā
ar glāstu pieskarties gaismai
noskūpstīt skaisto atmiņu roku
un apsegt tevi ar mieru
īsto visu īsto to dzīvo
šeit manu pēdējo dienu