Kamēr tu vēl tik rožaini guli ai saldi
Garām pagāja Hermejs tur aiz tā loga
Klibām tūxtošgadīgām kājām smagi drebinot ielu un namus ka pat tavu maijpilno istabu logos ieplīsa stikls – bet tu!? – un man par to prieks
Izsapņo bērnību draugus 68-totā gada pilsētu sirdī
Un visu tik tuvo, varbūt pat to pārgudro skolu kurā šis klibais (nu jau tas tālumā, ha, bet melis , jo pasē tam rakstīts ir Hēfaists..), tevi gribēja piekalt pie sola kamēr tu vēl tik rožainu guli jo saldi lūk sapnis un kaķis rīta ceriņi kūpošā tēja dārtas barons piensiltais skats & indija indija virtuves plauktā - zini? Tikai ar vienu vienīgu čukstu tev vēsta: klibais vairs neatnāx!
p.s. kamēr guna o! uguns tā baltā kurā dzejnieki satiekas gleznā jo arī tur tu esi kā sapnī kā tiko dzimusi fotogrāfija kad tā drīksti tūlīttepat nākotnes paust..jā!
23.maijs 2006.rīga.ed.smiļģa iela
kā caura aka smīnēdama
no vakara ne miņas
vien tumsā grābsties vājprātīgi
plīv tauriņi un sadeg tumsā
zib spārni tev tik tuvu garām
šķiet neizbēgt būs sitiens truls
būs brūce dziļa aiza būs
kā sausa upes gultne
tai neplūst veldze dzīvībai
no brūces kas līdz kaulam...
tev taču vajag zināt
cik tuvu pieiet tuvu drīkst tiem spārniem
un cik spēcīgi tie tumsā ir pirms sadeg
ne tev kāda daļa
ka skaisti mirgo un sadegt var bez liesmas
tev likās skaista tā dzeja
kuru izgāji ieraudzīt naktī
un cik tīkami tās ēnas glaimo
to visu - vairāk vēl tev vajag zināt
jo dzejā kā tumsā var noslīkt...
neej bērns tumsā nakts taureņus skatīt
klāj gultu zālē rasainā
tepat pie zemes sasildies
vēlc dzīparus pār savām acīm blāvi aklām
un neelpo ja nav ko elpot
neskaties ja nav ko redzēt
nerunā ja nav ko sacīt -
paņemt ne ar rokām sagrābt
mācīties un nepazaudēt
tecēt gaismā augšup čalot
apiet apkārt sirdij savai
dvēselītei krustu krustīm
maldugunis izgaiņāt
augšup celties agrā rītā
izgarot to mūžu garo
saulei austot būt jau tur
8.janvāris 2002. Kosā
no vakara ne miņas
vien tumsā grābsties vājprātīgi
plīv tauriņi un sadeg tumsā
zib spārni tev tik tuvu garām
šķiet neizbēgt būs sitiens truls
būs brūce dziļa aiza būs
kā sausa upes gultne
tai neplūst veldze dzīvībai
no brūces kas līdz kaulam...
tev taču vajag zināt
cik tuvu pieiet tuvu drīkst tiem spārniem
un cik spēcīgi tie tumsā ir pirms sadeg
ne tev kāda daļa
ka skaisti mirgo un sadegt var bez liesmas
tev likās skaista tā dzeja
kuru izgāji ieraudzīt naktī
un cik tīkami tās ēnas glaimo
to visu - vairāk vēl tev vajag zināt
jo dzejā kā tumsā var noslīkt...
neej bērns tumsā nakts taureņus skatīt
klāj gultu zālē rasainā
tepat pie zemes sasildies
vēlc dzīparus pār savām acīm blāvi aklām
un neelpo ja nav ko elpot
neskaties ja nav ko redzēt
nerunā ja nav ko sacīt -
paņemt ne ar rokām sagrābt
mācīties un nepazaudēt
tecēt gaismā augšup čalot
apiet apkārt sirdij savai
dvēselītei krustu krustīm
maldugunis izgaiņāt
augšup celties agrā rītā
izgarot to mūžu garo
saulei austot būt jau tur
8.janvāris 2002. Kosā
..un tad es pamaniju ka tu skaties man acīs ak amerika pret manu vientuļo salu triecās neziņas viļņi ar tumsu un bailēm ar žēlabām spožām
tik pilnas bija tev acis kā dārzs debesīs starp mums kad kīno
kādu brīdi tu dejo aiman aimanā zaļos vilnīšos
un straume straume ...tad tā atkal aizrūto nianses skudras un mums atkal nav laika
nāk miegi nāk zagļi nenāk rītausmas trauslās...
bet es tikai zinu jāceļas jāiet paar tiltu jāiztur saule kurā tu atgūsties savu & skauģu tavu bojāejošo labvēļu rokās-to prātos pukstos jā
-tas būs pieskāriens paar gālēm sniegotām ai -2006.jūlijs
tik pilnas bija tev acis kā dārzs debesīs starp mums kad kīno
kādu brīdi tu dejo aiman aimanā zaļos vilnīšos
un straume straume ...tad tā atkal aizrūto nianses skudras un mums atkal nav laika
nāk miegi nāk zagļi nenāk rītausmas trauslās...
bet es tikai zinu jāceļas jāiet paar tiltu jāiztur saule kurā tu atgūsties savu & skauģu tavu bojāejošo labvēļu rokās-to prātos pukstos jā
-tas būs pieskāriens paar gālēm sniegotām ai -2006.jūlijs
Mārtiņš raksta jo nabags jo mute pret skaļumu slēdzas vārdi riet mūžībai aust kam visa debess tāds logs tam vārdi ir īsti kaut nesalasāmi.....
----A I Z V Ē L A S P U Ķ E S A G R A Z I E D A---- (2002/03 )
ES REDZĒJU BET ZINĀT BIJA VAIRĀK KĀ REDZĒT BIRA OZOLIEM LAPAS KĀ NABAGU KAPARNAUDA PAŠĀ VAKARĀ VĒLU VIRS TĀLO MEŽU HORIZONTIEM NO MIGLAS IZNĀCA SAULE KĀ NABAGU NAUDA LĪDZ RĪTA.M BIRA OZOLIEM LAPAS UN LĪDZ SIRDSAPZIŅAS DZIĻUMIEM TAJĀS KĀ NEDRESĒTĀS ILGĀS KĀ ASARU SAPLŪŠANĀ ES MEKLĒJU SLĀPES UN DZEJU BĒRNĪBAS LŪGSNAS PAZUDUŠOS VĀRDUS
BET TU TEICI MANA DZEJA IR SKUMJA NU KĀ LAI TAM TIC TAVA MUTE SMĒJĀS DZĒRA TĒJU KLUSĒJA IEELPOJA GAISMU UN VĒRĀS DZEMDĒT SVEŠĀDUS VĀRDUS...
aiz vēlas puķes
agra rīta agra zieda
mēs saplūstam ir tikai lūgsna
sapņu varavīksnes muskatrieksti
dažas zelta vīģes acis aizdarītas
lodes beidzot atradušas īstos... 31.augusts 2003. Gaiķi.
ES TEV DZEJOLI RAKSTĪŠU
RĪTS BŪS DVĒSELE DŪJIŅA BALTA TU MAN NELIEGSI RASU NO ZIEDIEM NEBŪS VĒL RŪPES VĒJŠ NELOCĪS GALOTNES BĒRZIEM ZĀLE KĀ LŪPAS ČUKSTĒS LŪGŠANU SOĻUS
tā tāda nejauša doma
es pazīstu mākoņus neredzot sauli
nav nekur satikts tāds cilvēks
kas Dievam spēj samaksāt gaismu
ES TEV KLUSĒŠU NETĪKSMES SAVAS TĀS MILZUMS KRĀSAINAS LAPAS VIŅU SALNU NOKOSTO DZĪVI KAS TAGAD MAN BALTA VAI MELNA PRĀTS SAŽŅAUDZAS DŪRĒ CIK TĀ KAISLĪBU SIENA IR CIETA SIRDS SAŽŅAUDZAS KRUSTĀ CIK TĀ ZEME IR SLIDENI AUKSTA VERAS LŪPAS NE SKAŅAS KUNGS TEV TAČU VISAS ASINIS MANAS
vai tas ir klusums varbūt ticība
krustiņš uz krūtīm
vai to es tev gribēju dot
vai tas viss
kāpēc tam upurēt sevi
CIK TOMĒR TĀS IR VIENKĀRŠAS LIETAS KAPĒC NEVAR TĀ IEMĪLĒT PATEIKTIES KLUSĒT UN BŪT
tikai cīruļi un sienāži
un gandrīz bezgalīgi lauki
ES PAMODOS TIKAI TAD KAD ŠĶĒRSOJĀM PĒDĒJO KANĀLU PLATU DZIĻU LĪDZĪGU ROBEŽAI PAMODIES IELĒCU PAVASARĪ CAUR GAIŠBRŪNU ARUMU LAUKU OZOLU LAPĀM DEBESĪM GAIŽILĀM UN TĒVAM APĒSTO MAIZESRIKU IELĒCU PAVASARĪ UN IEKRITU.....
upe vēl līgo
krasti draudzīgus debešus slēpj
plūsti plūsti mans draugs
aiz puķēm aiz lapām
vienalga
cik tālu redz acs
cik augstu virs upes
jā virs tās upes sirds debesīs sauc
NO KĀ MAN JĀBAIDAS NO ATMIŅĀM UN DIENĀM SAVĀM NO TĀDĀM TĀDĀM KURAS VAR VĒL BŪT REDZI NAV VĒL KAVĒJAS SLID ROKA PIRKSTI TEK STRAUTI URDZ NĀK PAVASARS RĪTS MANIS NESAPRASTS KUR IR TIK LABI MEŽI RAUD TIE MANĪ VAR JA KĀDS TĀ DRAUD NO SKUMJĀM SAVĀM NEMĀCOS NO SMILGĀM CEĻU AIZŅEMOS
pirms brīža man
pietrūka iedvesma sniegpārsla baltā
papīrs ļāvās it labi
un rakstāmais garainis tāds uz debesīm šāvās
armijas nebija iedziedājās telefonstabi
drātīs kā blūzā Koklētājs uzsmaidīja man
un es devos
MĒS NEKO NEDRĪKSTAM AIZMIRST PAMODOS KO TU KLUSĒ TAVI SMIEKLI IR MANA IEDVESMA KOSMISKS ĀTRUMS MĒS ESAM NOVECOJUŠI DZEJOĻI IR TIKAI IELĀPI ASINAIŅI APSĒJI NELIELIES KURŠ NO NUMS NOMIRS PIRMAIS PARĀDNIEKS BŪS KURŠ MUMS PIEDOS KAM LŪDZAM ES VĒL ATCEROS KĀ TU MIEGĀ UZ MĀJĀM PAR ES TEVI NETĪŠĀM SATIKU UN ATKAL ES TEVI NETĪŠĀM SATIKU JA ES NESAUKTU SEVI VĀRDĀ TU MANI VAIRS NEATPAZĪTU LOGS BIJA MANA FOTOGRĀFIJA TIKAI DAŽI GADI KUR TU ESI MAN TEVIS PIETRŪKST KO AKMENĪ IEKALT MELOJU BAIL NEMELOJU BAIL NETICI MANIEM SMIEKLIEM NETICI MAN KAD ES SMEJOS MANĀ ISTABĀ TAGAD IR AUKSTS
afišas kā bedres tumsā
nāciet
kas tie par jocīgiem sapņiem
draud briesmas no visām pusēm
DRAUGI MANI TŪDAĻ LINČOS BĒGU SLĒPJOS TRĪCU UN NEIESPĒJAMAIS IR PĒDĒJĀ BRĪDĪ IZBĒGU GAISMA GAISMA NEPĀRRUNĀSIM ŠOS TEIKUMUS NEIZMET PĒC TAM MANAS VĒSTULES VARBŪT NODERĒS MAN IR TIK BAIL LAIKAM BŪŠU JŪS PIEMĀNIJIS ES GRIBĒJU ĪSTĀK DEDZĪGĀK REDZĒJU KĀ JŪS SALSTAT NESANĀCA TĪŠUPRĀT APVILKU SKRANDAS UN IESĒDOS DUBĻOS KAD IEDZERU ZĀLES NESĀP KAD DOMĀJU LIDOJU VISS IR DAUDZ SAVĀDĀK KAUTKĀ CITĀDI BET TAGAD
lai kājas ir veiksme
osetīn dzimtais pirmais sāc
riņķadeju tavām acīm ticu
bailes kaļ zobenu turies
mēs vēl iziesim sveikā
kalni atbalsos pukstus
KAS MANI SPĀRNO KAS AUGŠUP CEĻ KUR PATS KUR PAŠA KĀJAS ZVEĻ DOMAS KĀ AR DŪRI FAKTS NESLĒP RĪTU VERIES JEL ZEM TEVIS ŠALKO MŪŽAMEŽS
KAS TEV KUR KLEJO TAVI ACUSKATI PIL NAKTS UN MIERINOŠI ČUKST TU ESI VIENS EJ NEBAIDIES...
gandrīz lirika tīra bet papīrs par baltu
ne skaņas pret rītu kur zvaigznes
kā akā ieskatās manī kur krist
tik baisas ir dubultās naktis
tie nav sviedri kas pārplēš man ādu
tie nav draugi kas medaini līp
dvēselīt lūdzošā klau kam te rakstu
neļauj man aizmigt šais naktīs
kad dienās runāju droši
tu manās acīs neredzi kas
nav melu kad tumsā tos atpakaļ ņemtu
par vārdiem kā akmeņiem baltiem
un tomēr es drebu kā niedre
kad spāre to caurstrāvo pūtinot spārnus
lirika gaistoša nakts
un acis acis kas redz
PRIEKS NEPARKO UN SLĪPA ĒNA RĀDA BURTIEM ĪSTO CEĻU VEĻ DAUGAVA ŠURP ASINAIŅAS ACIS
BET TILTI STĀV UN MĒDAS UN SALAS VIENTIESĪGI ELPO KAILO GAISU ATMIŅAS UN LAIKS KĀ RŪGTI TAUKI TOMĒR PRIEKS UN VARAVĪKSNES DIVAS TRĪS UN RE KUR VĒL LĪDZ PAŠAM PĀRNAIVS SKATIENS SEJĀ KAUT KAS SALASĀMS
nāc ņem
un raksti vienkāršāk
ka tilts ir tilts
un saule rijā spundēta
kliedz naudas nav un nebūs
NU UN NU NERŪS MĪLESTĪBA TREŠO GADU PLŪST UPE MELNU KURLU DZELMI IEPLUDINĀT DZĪSLĀS ZIEMU UN BĒGT VAR TIKAI TAS KURŠ VAJĀTS TOP BET ĒNU NEMET PACIETĪBA LAI RIT TAS LAIKS UN LIEK MŪS MIERĀ TIK DZIĻA DZIĻA KRŪZĪTE DZER MŪSU SLĀPES MAN ATKAL TEVIS NEPIETRŪKST
pa varavīksnes tiltu pāriet nevar
pārāk stāvu
un tu pārāk tālu
krāsaina ir pārākdzīve
un es bēgu pat ja stāvu
un es gaidu tātad lūdzu
neapsūdzu neapsūdzu
BET VĒLREIZ NEATNĀKS TĀ KAISLĀ RĪTA RASA KAULOS JĀŅTĀRPIŅI JAUNUS LUKSOFORUS DEGS
ja šādā vienkāršībā uzplauks puķe
ja tādā pelēcībā zeltu rod
un mierā acis dziedēt prot
tad raksti spoži
krāsu pilnu viņai godu
skaļu skaļāku un trīsreiz dziļu
cik mīļa māsiņa
cik Dieva
TAS NEBIJA OKEĀNS UN LĪDZ JŪRAI VĒL BIJA TĀLU DVĒSELĪTE BIJA TĀDS VĀRDIŅŠ KURU ČUKSTĒT KĀ TĀDA NEPRASME MELOT ES TIKO TEV PIEZVANIJU AR TO ZVANU KAS AUSĪS JAU TRĪSPADSMIT VASARAS LŪDZ KAUT TAVI VISSKAISTĀKIE VĀRDI—ES ESMU MĀJĀS- SADZIEDĒ JĒLĀS DEBESU LŪPAS MANUS VĀRDUS KAS DZEJOĻOS PĀRSĀP ESMU BRĪVS TAVAS PROMBŪTNES KAIJĀS
aizbraukt no sapņu tālajām mājām
un čukstu pārpilnām naktīm
kur telegrāfs nervozi klab
drukā parādus ciparus ķēmīgus rombus
līdz sajūk man jēga
ar aklumu kurlumu sirdspukstu dunu
nebaidies mās arī parādu kvīte ir papīrs
kur dzejoli uzmest kā klaipu
no karstas neziņas krāsns
LIETUS SALIEDĒJA VASARU PILNU SIRDI KABATĀ SMARŽOJA RUDENS GĀJPUTNI LIDOJIET AUGSTU
pa ceļu gāja divi
pa ceļu gāja divi
viens atskatījās
pa ceļu gāja viens
MĀRTIŅ NOMIERINIES ĻAUJ LAI UGUNS APDEDZINA PRĀTU PIRKSTGALUS UN ACU SKATU KAILO PAR SAVIEM SMIEKLIEM MAKSĀT BAGĀTS NERRS TU ESI UZMANIES KAD DEBESDZĪĻU SPOGUĻIEM BŪS ASAS LAUSKAS ES TEIKŠU VĒL UN RIMSTI IZGAISTI JEB NEKUSTĪGI SĒDI BLAKUS PIEMINEKLIM SAVAM
vai tu tā biji
vai lidmašīna kas
debesīm manām pārvilka svītru
tik augstu o tādu tik baltu
un vēl un vēl
.................................
PĀR MŪSU ASO HORIZONTU ENĢELS PĀRGRIEZA PLAUKSTU VISA PAMALE NEGAISU VĒSTĪ
----A I Z V Ē L A S P U Ķ E S A G R A Z I E D A---- (2002/03 )
ES REDZĒJU BET ZINĀT BIJA VAIRĀK KĀ REDZĒT BIRA OZOLIEM LAPAS KĀ NABAGU KAPARNAUDA PAŠĀ VAKARĀ VĒLU VIRS TĀLO MEŽU HORIZONTIEM NO MIGLAS IZNĀCA SAULE KĀ NABAGU NAUDA LĪDZ RĪTA.M BIRA OZOLIEM LAPAS UN LĪDZ SIRDSAPZIŅAS DZIĻUMIEM TAJĀS KĀ NEDRESĒTĀS ILGĀS KĀ ASARU SAPLŪŠANĀ ES MEKLĒJU SLĀPES UN DZEJU BĒRNĪBAS LŪGSNAS PAZUDUŠOS VĀRDUS
BET TU TEICI MANA DZEJA IR SKUMJA NU KĀ LAI TAM TIC TAVA MUTE SMĒJĀS DZĒRA TĒJU KLUSĒJA IEELPOJA GAISMU UN VĒRĀS DZEMDĒT SVEŠĀDUS VĀRDUS...
aiz vēlas puķes
agra rīta agra zieda
mēs saplūstam ir tikai lūgsna
sapņu varavīksnes muskatrieksti
dažas zelta vīģes acis aizdarītas
lodes beidzot atradušas īstos... 31.augusts 2003. Gaiķi.
ES TEV DZEJOLI RAKSTĪŠU
RĪTS BŪS DVĒSELE DŪJIŅA BALTA TU MAN NELIEGSI RASU NO ZIEDIEM NEBŪS VĒL RŪPES VĒJŠ NELOCĪS GALOTNES BĒRZIEM ZĀLE KĀ LŪPAS ČUKSTĒS LŪGŠANU SOĻUS
tā tāda nejauša doma
es pazīstu mākoņus neredzot sauli
nav nekur satikts tāds cilvēks
kas Dievam spēj samaksāt gaismu
ES TEV KLUSĒŠU NETĪKSMES SAVAS TĀS MILZUMS KRĀSAINAS LAPAS VIŅU SALNU NOKOSTO DZĪVI KAS TAGAD MAN BALTA VAI MELNA PRĀTS SAŽŅAUDZAS DŪRĒ CIK TĀ KAISLĪBU SIENA IR CIETA SIRDS SAŽŅAUDZAS KRUSTĀ CIK TĀ ZEME IR SLIDENI AUKSTA VERAS LŪPAS NE SKAŅAS KUNGS TEV TAČU VISAS ASINIS MANAS
vai tas ir klusums varbūt ticība
krustiņš uz krūtīm
vai to es tev gribēju dot
vai tas viss
kāpēc tam upurēt sevi
CIK TOMĒR TĀS IR VIENKĀRŠAS LIETAS KAPĒC NEVAR TĀ IEMĪLĒT PATEIKTIES KLUSĒT UN BŪT
tikai cīruļi un sienāži
un gandrīz bezgalīgi lauki
ES PAMODOS TIKAI TAD KAD ŠĶĒRSOJĀM PĒDĒJO KANĀLU PLATU DZIĻU LĪDZĪGU ROBEŽAI PAMODIES IELĒCU PAVASARĪ CAUR GAIŠBRŪNU ARUMU LAUKU OZOLU LAPĀM DEBESĪM GAIŽILĀM UN TĒVAM APĒSTO MAIZESRIKU IELĒCU PAVASARĪ UN IEKRITU.....
upe vēl līgo
krasti draudzīgus debešus slēpj
plūsti plūsti mans draugs
aiz puķēm aiz lapām
vienalga
cik tālu redz acs
cik augstu virs upes
jā virs tās upes sirds debesīs sauc
NO KĀ MAN JĀBAIDAS NO ATMIŅĀM UN DIENĀM SAVĀM NO TĀDĀM TĀDĀM KURAS VAR VĒL BŪT REDZI NAV VĒL KAVĒJAS SLID ROKA PIRKSTI TEK STRAUTI URDZ NĀK PAVASARS RĪTS MANIS NESAPRASTS KUR IR TIK LABI MEŽI RAUD TIE MANĪ VAR JA KĀDS TĀ DRAUD NO SKUMJĀM SAVĀM NEMĀCOS NO SMILGĀM CEĻU AIZŅEMOS
pirms brīža man
pietrūka iedvesma sniegpārsla baltā
papīrs ļāvās it labi
un rakstāmais garainis tāds uz debesīm šāvās
armijas nebija iedziedājās telefonstabi
drātīs kā blūzā Koklētājs uzsmaidīja man
un es devos
MĒS NEKO NEDRĪKSTAM AIZMIRST PAMODOS KO TU KLUSĒ TAVI SMIEKLI IR MANA IEDVESMA KOSMISKS ĀTRUMS MĒS ESAM NOVECOJUŠI DZEJOĻI IR TIKAI IELĀPI ASINAIŅI APSĒJI NELIELIES KURŠ NO NUMS NOMIRS PIRMAIS PARĀDNIEKS BŪS KURŠ MUMS PIEDOS KAM LŪDZAM ES VĒL ATCEROS KĀ TU MIEGĀ UZ MĀJĀM PAR ES TEVI NETĪŠĀM SATIKU UN ATKAL ES TEVI NETĪŠĀM SATIKU JA ES NESAUKTU SEVI VĀRDĀ TU MANI VAIRS NEATPAZĪTU LOGS BIJA MANA FOTOGRĀFIJA TIKAI DAŽI GADI KUR TU ESI MAN TEVIS PIETRŪKST KO AKMENĪ IEKALT MELOJU BAIL NEMELOJU BAIL NETICI MANIEM SMIEKLIEM NETICI MAN KAD ES SMEJOS MANĀ ISTABĀ TAGAD IR AUKSTS
afišas kā bedres tumsā
nāciet
kas tie par jocīgiem sapņiem
draud briesmas no visām pusēm
DRAUGI MANI TŪDAĻ LINČOS BĒGU SLĒPJOS TRĪCU UN NEIESPĒJAMAIS IR PĒDĒJĀ BRĪDĪ IZBĒGU GAISMA GAISMA NEPĀRRUNĀSIM ŠOS TEIKUMUS NEIZMET PĒC TAM MANAS VĒSTULES VARBŪT NODERĒS MAN IR TIK BAIL LAIKAM BŪŠU JŪS PIEMĀNIJIS ES GRIBĒJU ĪSTĀK DEDZĪGĀK REDZĒJU KĀ JŪS SALSTAT NESANĀCA TĪŠUPRĀT APVILKU SKRANDAS UN IESĒDOS DUBĻOS KAD IEDZERU ZĀLES NESĀP KAD DOMĀJU LIDOJU VISS IR DAUDZ SAVĀDĀK KAUTKĀ CITĀDI BET TAGAD
lai kājas ir veiksme
osetīn dzimtais pirmais sāc
riņķadeju tavām acīm ticu
bailes kaļ zobenu turies
mēs vēl iziesim sveikā
kalni atbalsos pukstus
KAS MANI SPĀRNO KAS AUGŠUP CEĻ KUR PATS KUR PAŠA KĀJAS ZVEĻ DOMAS KĀ AR DŪRI FAKTS NESLĒP RĪTU VERIES JEL ZEM TEVIS ŠALKO MŪŽAMEŽS
KAS TEV KUR KLEJO TAVI ACUSKATI PIL NAKTS UN MIERINOŠI ČUKST TU ESI VIENS EJ NEBAIDIES...
gandrīz lirika tīra bet papīrs par baltu
ne skaņas pret rītu kur zvaigznes
kā akā ieskatās manī kur krist
tik baisas ir dubultās naktis
tie nav sviedri kas pārplēš man ādu
tie nav draugi kas medaini līp
dvēselīt lūdzošā klau kam te rakstu
neļauj man aizmigt šais naktīs
kad dienās runāju droši
tu manās acīs neredzi kas
nav melu kad tumsā tos atpakaļ ņemtu
par vārdiem kā akmeņiem baltiem
un tomēr es drebu kā niedre
kad spāre to caurstrāvo pūtinot spārnus
lirika gaistoša nakts
un acis acis kas redz
PRIEKS NEPARKO UN SLĪPA ĒNA RĀDA BURTIEM ĪSTO CEĻU VEĻ DAUGAVA ŠURP ASINAIŅAS ACIS
BET TILTI STĀV UN MĒDAS UN SALAS VIENTIESĪGI ELPO KAILO GAISU ATMIŅAS UN LAIKS KĀ RŪGTI TAUKI TOMĒR PRIEKS UN VARAVĪKSNES DIVAS TRĪS UN RE KUR VĒL LĪDZ PAŠAM PĀRNAIVS SKATIENS SEJĀ KAUT KAS SALASĀMS
nāc ņem
un raksti vienkāršāk
ka tilts ir tilts
un saule rijā spundēta
kliedz naudas nav un nebūs
NU UN NU NERŪS MĪLESTĪBA TREŠO GADU PLŪST UPE MELNU KURLU DZELMI IEPLUDINĀT DZĪSLĀS ZIEMU UN BĒGT VAR TIKAI TAS KURŠ VAJĀTS TOP BET ĒNU NEMET PACIETĪBA LAI RIT TAS LAIKS UN LIEK MŪS MIERĀ TIK DZIĻA DZIĻA KRŪZĪTE DZER MŪSU SLĀPES MAN ATKAL TEVIS NEPIETRŪKST
pa varavīksnes tiltu pāriet nevar
pārāk stāvu
un tu pārāk tālu
krāsaina ir pārākdzīve
un es bēgu pat ja stāvu
un es gaidu tātad lūdzu
neapsūdzu neapsūdzu
BET VĒLREIZ NEATNĀKS TĀ KAISLĀ RĪTA RASA KAULOS JĀŅTĀRPIŅI JAUNUS LUKSOFORUS DEGS
ja šādā vienkāršībā uzplauks puķe
ja tādā pelēcībā zeltu rod
un mierā acis dziedēt prot
tad raksti spoži
krāsu pilnu viņai godu
skaļu skaļāku un trīsreiz dziļu
cik mīļa māsiņa
cik Dieva
TAS NEBIJA OKEĀNS UN LĪDZ JŪRAI VĒL BIJA TĀLU DVĒSELĪTE BIJA TĀDS VĀRDIŅŠ KURU ČUKSTĒT KĀ TĀDA NEPRASME MELOT ES TIKO TEV PIEZVANIJU AR TO ZVANU KAS AUSĪS JAU TRĪSPADSMIT VASARAS LŪDZ KAUT TAVI VISSKAISTĀKIE VĀRDI—ES ESMU MĀJĀS- SADZIEDĒ JĒLĀS DEBESU LŪPAS MANUS VĀRDUS KAS DZEJOĻOS PĀRSĀP ESMU BRĪVS TAVAS PROMBŪTNES KAIJĀS
aizbraukt no sapņu tālajām mājām
un čukstu pārpilnām naktīm
kur telegrāfs nervozi klab
drukā parādus ciparus ķēmīgus rombus
līdz sajūk man jēga
ar aklumu kurlumu sirdspukstu dunu
nebaidies mās arī parādu kvīte ir papīrs
kur dzejoli uzmest kā klaipu
no karstas neziņas krāsns
LIETUS SALIEDĒJA VASARU PILNU SIRDI KABATĀ SMARŽOJA RUDENS GĀJPUTNI LIDOJIET AUGSTU
pa ceļu gāja divi
pa ceļu gāja divi
viens atskatījās
pa ceļu gāja viens
MĀRTIŅ NOMIERINIES ĻAUJ LAI UGUNS APDEDZINA PRĀTU PIRKSTGALUS UN ACU SKATU KAILO PAR SAVIEM SMIEKLIEM MAKSĀT BAGĀTS NERRS TU ESI UZMANIES KAD DEBESDZĪĻU SPOGUĻIEM BŪS ASAS LAUSKAS ES TEIKŠU VĒL UN RIMSTI IZGAISTI JEB NEKUSTĪGI SĒDI BLAKUS PIEMINEKLIM SAVAM
vai tu tā biji
vai lidmašīna kas
debesīm manām pārvilka svītru
tik augstu o tādu tik baltu
un vēl un vēl
.................................
PĀR MŪSU ASO HORIZONTU ENĢELS PĀRGRIEZA PLAUKSTU VISA PAMALE NEGAISU VĒSTĪ
* * *
Kovārņi koferus kravā
Kovārņi klusējot kliedz
Kaspars karo kanāli kūp
Krusto kaulus
Krusto kokus
Kamēr kamieļus kanonizē
Kāpēc koki
Kaili kad
Kanāli kliedz
Kapakmens kaļ kapakmeni
Kaifo kalēji – kam?
Kamēr krūtīs kurzeme kauc
Kamēr krūtīs kurzeme kauc
Kamēr kovārņi klabina knābjus
Kādam kas kur kad
Kovārņi koferus kravā
12.dec .2002.
* * *
Tavu adīto bruņu cepuri neņemšu nost
Nost nost apolinēru viņa nāves dienā ielās sauca
Viņš bija pret karu bet tauta jau svinēja ķeizara gāšanu nost
Nost nost gijomu cepuri neņemšu nost
Ko gribu to mīlu tā nav mana nelaime laimīgam justies
Vienkārši dreb mana roka glāstā vai tu redzēji vakar to saulrietu?
I e v a i n o mani un es rakstīšu to dzeju kuru nepasaku to dziesmu kuru klusēju tā kā vēl nekad nekad visu laiku man šķiet aiz loga līst lietus kovārņi vēsturiski klusē mēs vēsturiski sarakstāmies varbūt pēc simts gadiem man piedzims dēls un mācīsies lasīt...
* * *
Hm? Mans tētis nebija dzejnieks. Kur gan es viņam rados tāds jocīgs un dīvains sapnis? Kad viņš vēl gāja kur vien var aiziet miegā, manis tikpat kā vēl nebija. Kad viņš pamodās savās tikai viņam vien piederošajās promiešanas bailēs, kāds mani jau sauca vārdā. Tajā brīdī mūs vienoja vien mūsu asins radniecīgās bailes. Mēs smaidījām.
Reizē ar sniegu izkusa arī mana tēta pēdas. Tajā, kuras tāpat kā viņa acu skati man vēl ilgi paliks kā vissenākās vēl neatšifrētās rakstu zīmes. Ierakstījušās te debesu zilgmē te taciņas mālā. Toreiz kad manis tikpat kā vēl nebija, cilvēki stāstīja mīļas pasakas un mīklu maizītei mīcīja ar rokām. Daudzus ikdienas darbus darīja klusēdami. Tik viegli un tik nopietni, ka no tā vien manā dvēselītes balsī radās nekad vairs nedzirdēta dziesma. Arī mana tēta aiziešana bija kāda melodija un mana atjēgšanās kā atbalss tajā, kurš sadzirdēja tajā kurš dzirdēs. Vēlāk gan redzēja daudzi kā vējš apmeta gaisā loku un viegli noglāstīja manu vaigu. Austrumi jau sārtojās, bet lejā pie upes vēl nakts migla lēni cēlās augšup. To varēja tikai saprast ne izstāstīt, ka manī kau tkur dziļi bija diena. Uz mirkli tikai īsu mirkli atmirdzēja gaisma no tās un dažas asaras uz promejošā vīra vaiga.
2002. 29. maijs Kosā.
* * *
Vārds pusvārds pavards pārauts priekšauts
No klusuma tava kūst sniegi
Balo restes kaila siena čukstus lūdz
Te ir ...
Zārdi un pļava un bites un pārauti vārdi
Asiņo domas un deguns man tek
Aiz kokiem paslēpās upe aiz tās upes vēl gribēju es
Bet akmeni metu lai padebess notrīss
Sten pakšķi lokās un vaid
Gar logiem dauzās skaļi kliedz
Iekšā nevar cieši guļ baisa migla smaga sega skumjas sejas
2003. 12 marts.
* * *
Vēstule
Atceries viņš paskatījās uz mani varbūt varbūt jau būs jau pietvīkst vaigi vēstulei ko rakstu šķeļ doma mieru sidrabdūja tāda dvēsele (ja kas!) es rakstu tevi sarežģīti grūts ceļš uz sirdi (un ja kas!) augstu ved kur asi vēji hm? Elpa silda elpa lūdz neko man vairāk neaizdod re zivs kā stādiņš varens koks jeb viss ir viss (vienkāršs simbols?) un paskatās uz mani es vēl eju es vēl stāvu klūpu kāpju atpakaļ un. Un nakts ugunskurs. Lai bailes bailēs trīc vēl melot māku (ko lai rakstu?) vēstule pilns manis rīta dreboša tu arī taču ej nē nē nav viss tā pasacīts.
Nepaej garām tik tuvu ir rīts
Tīra uguns ir zivs tavā sirdī nemelo nemelo nepievils kad tevī salūzīs tilts
28. aprīlis. 2003. Saulkalne.
* * *
Kā autobuss vai nekā
Aizlīgo aizbrīvo prom
Raud migla un aiztek kā upe
Vien prom kā nekad vairs
Tā būs kad aizkļūšu turp
Kā atkal iz pēdējā rudeņa rāma
Tik tuvumu klusu vien tavu
Vai nekā
18.aprīlis. 2002.
* * *
Ierakos dziļāk ierakumos
Atradu tēvu ar šauteni rokās
Kaut kauli jau balti
Viņš gulēja tajos tik stalti
Ierakos dziļāk ierakumos
Un māte man teica būs silti
Te zem velēnām vienmēr tā ir
Ierakos dziļāk ierakumos
pār galvu svilpj lodes
un domas kā slepenās antenas kauc
zemāk vēl pakausi
nebaidies dubļu
tev dzīvība tranšeju kaps
rocies vēl dziļāk
parādi pigu tālo apvāršņu nažiem
lai bliež tevī smīniņu zalves
pret pretuguni tiem mest-
bet esmu jau zeme
tik dzīles kad deg
vai vēl lielākas liesmas var būt
janvāris 2002. Kosa.
* * *
Nu bet tas bērns
Lai smejas ja grib
Lai apbrīno apvāršņus plašos
Sapņo trej sapņus
Acīm vaļā ciet pa aklo kā grib!
Krāj savāc visām ziemām
Nu bet tagad
Lai sakož zobus tas bērns
Lai ievelk elpu -
Viņš saka ka nesāp
Jocīgs tāds bērns
janvāris. 2002.
* * *
Lai klusē tā dīvainā gaisma ja var - bet nē
Kā no vaļējas brūces skan smiekli un mēdās
Par tikko dzimušo ledu starp mums
Es vēl neteikšu lūpām lai klusē
Tik un tā tās izplēsīs rītu
Vēl dīvainas nokrēslas sejā
Kā tādas āderes manos visskaistākos bērnības sapņos
Lauž kaulus un dejo draudoši tuvāk un tuvāk
Esmu mēms bet rīts jau skaļāk par mani prot kliegt
Lai nu tā būtu
Bet nē-
Kā no vaļējas brūces
Izlīst nopūta – eju
6.jūnijs 2002.Gaiķi – Kosa.
* * *
Kur gan aizgāju tu
Apolinēra pīšļi uz galda
Vien mākoņiem tvaikus tie sniedz
Klusi un aizgrābtīgi
Aiz krūmiem kokiem kā skatītājiem
Apvāršņi brēca taču tu aizgāji
Tālāk pa dzejisko stigu
Manas vaļības cieši noaudis biji
Vismaz ar ko vājprātu slēpt
Ne elpot ne slāpt vieglītēm lidot
Vieglāk par ziedu jau neizteikties
Kur gan aizgāji tu pasmaidi taču reiz man
Re cik bargi es skatos
Uz spoguļiem ēnām
Vēl bargāk uz kulaku savu
Pasmaidi taču
Bargi bārdaini režģi
Un klintis sirsnīgi lūdz
7. septembris 2002.Gaiķi.
* * *
Tie kuri glaimoja
Taisnību teica
Bet tuvāk par
Smaidiem un laipnību
Sev nepielaidu
Bez viņiem varēja iztikt
Tik kā indīgais pilsētas gaiss
Kuru aizgūtnēm uzņēmu sevī
Tik nepieciešams kā meli meli meli
Dīrā ādu ar taisnības nazi
Trīsreiz un četrreiz varbūt
Viņi to teica
Vēl jo vairāk
Man nebija grūti
Tos piečakarēt
18/19.septembris 2002. Gaiķi
* * *
Tu pat sapnī tu man pagriezi muguru
Tā ka visa pilsēta gāzās
Sajuka ielas cita ar citu
Un laukumi veidoja apmātas bezgalības
Es nederēju tev vairāk nekam
Pat ne kā klusums pēc augusta nakts
Vai zvaigzne kura nekrīt kad vēlies
Sapnī virs pilsētas vēl
Bija debesis jēlas
Kuras aurēja aurēja līdz mani draugi
Tām aizspieda muti
* * *
Uz šo jaunību ejot
Pa putekļainu ceļu
Vēl īstāk pa putekļaina ceļa malu
Pavada mani un tevi
Pavada tikai divus
Ne pūli kāds zieds
Līdz rudenim vēlam
Kā tu mans likten
Kā dievabrīns
Klusuma saulainās gavilēs
26. jūnijs 1996. Gaiķi.
* * *
Bruģis svīst modernus sviedrus gribu tajos nomazgāt seju varbūt tad jūtas paudīsies iekšup un āderes dievam būs vēnas
Kur ilgoties neaizmirst gaismu
Dejo narcise vējā
Tālumi debesīs dziest
Vaimana tikko uzplaukusi
Sāpe padzerties lūdz
Aiz loga narcise dejo
Sāpe debesīs skrien
Vientulība starp mums
Puķe kalst uz galda
Aiz šī loga uzzied straujums
Mīlestība sirds ir vājums
* * *
Ko lai tev ko lai uzraksta tev kur mani draugi kur māsiņa brālis kur andris sandijs kur juris un ilze tikai vārdi pret debesīm stīdz? Kur visi tie kurus sāpēs vairs nespēju mīlēt?kas tas ir blūzs?man tikai gaiķi caur asarām urdz. Varbūt nelasi tālāk tas ir klupiens pret katru no jums. 17.maijs.2004.gaiķi.
Atnāks dzeja atnāks rīts lapa atnāks visa pasaulīte nāks bet tu sen jau gabalā kaķis atnāks spārni augs ienāks siltums istabā bet tu sen jau gabalā sapnis atplauks smarža būs smaidot smaidot smarža dzims bet tu sen jau gabalā
* * *
Vēl par meliem tauriņiem un puteņiem
Mutes čalos pirksti bruģi skrāpēs
Spēlēs teātri sasit tikai plaukstas vēl
Beigu aizskars salēsts tiks
Bet ja neredzēs kā milzīgs padebess kā nepielūzami bargs elks
(es arī toreiz bēgu)
Kā viltus ērglis valdnieks melnais
Neviens tā vārdu neuzminēs
Vien brūcēs centīgajiem sīknaudu tas kaisīs...
* * *
Kāds vīrs man teica
Pirms brīža redzējis gājputnus
Pārnākam mājās
Vēl viņš man teica
Daugavā ogles birstot no debess
Sarkanas degošas daudz
Un kā jau uz kariem
Vēl bērniņus mazus kā eņģeļus debesīs raudam
Es vēl ilgi sēdēju pie plīts un lidz rītam skatījos liesmās
17.janvāris 2002.Kosa.
* * *
Ak zummā kamene vien manas bēdas
Ne man tavu valodu saprast
Es tevi drīz skūpstīšu
Bet tu to nesapratīsi
Kā jau visu līdz šim
Trīcēs bailes starp mums
Kas to zin cik ilgi tu ļausies
Bez kodiena pretīm
Varbūt kliegsi un lidosi augtu
Bet lai
Vien klusēšana ak kamene mana
Žilbina acis man aklam
Ka vairs nezinu es
Kur palika man tavas pēdas kad nokusa sniegs
29.maijs. 2002 Kosa.
(Klausos ļaužu masās jūtu dvēsele smaržo ievās)
Un apēdīs kāds cits to sklandurausi skrandu teātris līdz rītam lepni galvu cels
To pirks un pirks un nenopirks ei nelga apaun kājas marmelāde izmisums kož acīs
11. novembris.2004.
* * *
* * *
Nu jā
kad man gribējās vieglumu krūtīs
es cēlos lai ietu uz viņu
vai tad zināju kurp?
biedē un vilina ceļš
es viņu zināju bet neredzēju
tik krūtīs priekšskars pārplīst ik brīdi
un es tajā tukšumā skatos un skatos
putni un putekļi ielido tajā
un es redzu to ceļu beidzot saskatu līnijas pēdas
šis tukšums grib lai es eju
uz man vienmēr aizslēgto vietu lai eju
tik apmulsis murminu murminu- vai uz tukšumu tiešam ir ceļš?
un tomēr tur ir es pat sastapu līdzīgos sev
varbūt līdzīgi tā kā viņi sastapa mani varbūt
un bija kaut kas starp mums
varbūt mēs pat mīlējām iespējams jā
tik ļoti ka drīkstējām nesaprasties
palikt katrs ar savu bez sāpēm jā tikai bez sāpēm
un no ceļa no putekļiem putniem tukšums pasniedza vēsti
jā tikai bez sāpēm tikai bez sāpēm lai jums
un mēs meklējām rokas un acis un ilgas un vārdus kā runāt tagad pa jaunam
pirmos pirmos pašus visu pirmos vārdus pa jaunam
jā mēs nebijām vienprātīgi bet vienprātība pati bija ar mums
viņa ņēma un veda pie rokas un sargāja mūs
glābšanas siltā plauksta vai mēs pazinām tevi?
tā nebija asins kas bēga ne dusma mūs izdzina tukšajā vietā
es pat skatījos atpakaļ tiešām skatījos meklēju vietu kur biju pirms tam
un arī tur es biju un lūgšanā pacēlis rokas raudāju atkal pēc ceļa
arī starp mums kuri nu gāja tagad man līdzās
dažiem bija drošāki soļi par maniem
dienu un nakti tie lūgsnās plēsa sāpes no krūtīm
nost kā dadžus kā degošas drēbes
tās nebija mūsu skaistās un jaunās dziesmas kuras dziedājām tagad
pati dziesma bija ap mums mums atlika tikai nemelot viņā
vārdos kurus apguvām ik mirkli ik ritmā un atbalsī mums
... dažreiz likās ceļš drīz būs galā
arvien biežāk un biežāk mēs pacēlām acis bet nē
un es arvien biežāk piekusu jau gāju pavisam lēni un skatījos atpakaļ tur uz to vietu ..
es biju apstājies beidzot pavisam visi aizgāja tālāk
vai jūs mani atcerēsieties?
vai varbūt pacelsiet paņemsiet līdzi?
ja arī man nebūs vairs kāju ar kurām turpināt ceļu?
ja palikšu guļot un raudot
ne lūgšanā paceltām rokā kā agrāk?ceļš būs ar mani ar jums?
13. maijs 2004.
