Naktī zem akmens

zem katra vārda dzīvo 

zem burta zilbes elpā
ik slieciņa ir savā telpā

un katrai pasakai ir mājas
pat dzejolītim kaktiņš savs
pat skabardīša lapiņai ir kātiņš

pat puķītei pie loga
gaismas stariņš savs
un kaktusiņam ūdens malks

tam ziediņš uzzied novembrī
tas kalendārus nesajauc
tik savu ziediņu mums sniedz

tā visa debess rokas sniedz
un lūdz kā rozes kaltētās
uz zemi šurp pret mums

ja varētu tā dvēsli izkraut tad
kā atvilkni un plauktu tukšu
mēs tiešām nebūtu tik īsti

ik katrā pirksta galā ir
pa gaismas lāsei naktī
lai redzam vismaz dzejoli

tad var pat miegā staigāt
lai neredz neviens čigāns
ko nozagt pārdot apgānīt

tik mīlēt zvaigzņu čukstus
vēl sirsnīgāk par viņu
un zirgus ja nav cilvēku

un tiešām ir es redzu
zem akmeņa ir sirds
patiesi brīnums neticams

es eju iemācīties viņu
man visi labie svētie gari
jau šonakt lūdz par tevi