ir kad mēs pietuvojamies kodolam
kad beiguši virpuļot centrbēdzes detaļu meklēšanā
skrandu drupaču ielāpu sanatoriju ēnās
kad sarakstīts viss nepieciešmais lai
uzrakstītu galveno to nulli to no kā
viss sākas un kur atgriežas kur
govs piedzimst un kur viņa mirst
kur viņu mīl un kur viņu ved uz nokaušanu
kur viņai asins jau gāžas no sirds
tekstu kuru ir tik neiespejami rakstīt
tekstu kurš tik ilgi vairījies tapt
kad beiguši virpuļot centrbēdzes detaļu meklēšanā
skrandu drupaču ielāpu sanatoriju ēnās
kad sarakstīts viss nepieciešmais lai
uzrakstītu galveno to nulli to no kā
viss sākas un kur atgriežas kur
govs piedzimst un kur viņa mirst
kur viņu mīl un kur viņu ved uz nokaušanu
kur viņai asins jau gāžas no sirds
tekstu kuru ir tik neiespejami rakstīt
tekstu kurš tik ilgi vairījies tapt
dieva šodien man tas tev jauzraksta
tieši šodien mūsu mīlestība tiek iesakņota
zemē un debesīs visu debesu un zemes
iemītnieku apziņās karmās un iedzimtībās
ikvienā pasaules fotogrāfijā un mūzikā
šodien man tevi ir jānoglāsta pēdējo reizi un
lēni jādur tevī uzmanīgi meklējot tavu sirdi
jo mūsu sāpes pirms brīža jau beidzās..
tagad esam tik cieši kopā uz šī ceļa
baltā smilšainā ceļa netālu no tā soliņa
uz kura reiz sēdēja mani vecvecāki
toreiz kad zilajās debesīs kaut kur augstu
ieaurojās ziemeļvējš un apmeta dīvainu loku
to varēja pat redzēt un toreiz
tu mana mīļā mīlā dieva biji tikko piedzimusi
un es tev dziedāju dziesmu
tagad dzied klusums tavas lielās melnās acis
mana roka tevī ar nazi uz sirdi..
klusums ir centrālā daļa poēma klusums par tevi
p. s. ...kā lai pasaka? pasaka protams ir pasaka. visi mani dzejoļi tajos ieaustie notikumi tēlainie personāži, kuri mirgojas plaiksnī ikreiz citādi parādot savas aprises gan pietuvojoties gan attālinoties dzimstot un mirstot atnākot un aizejot ir tikai dzejas tēli. mani dzejas tēli tālu atspulgu tepatībā manī. jūs iespējams tur saskatat un vēlaties redzēt saprast kautko tikai sev pazīstamu un nojaušamu. iespējams jūs sakat ka - jā es zinu tas ir par mani un tas par viņu. arī lai kā es vēlētos to kādreiz darīt tomēr un tomērt tā nav. jūs tur nekad neatradīsiet sevi ne mani konkrēti un neviens notikums tir netiek atspoguļots no manis un jūsu katra attiecībām. teksti ir mana pasaka mana dziesma lai arī jūs to lasāt un dzirdat. mūsu pazīšanās un kopā būšana dažkārt liedz pasakai būt par pasaku. dzeja kuru rakstu tik bieži ir sveša pat man. tēli - govs orinoko ķeņģis varde aita kaza slieka lapsa ēzelis mūlis kalni aizas gani ķezītis un daudzi citi ir pasaku tēli. bet vai tiešām viņi nesimbolizē mani un jūs? kā es varu roku uz sirds liekot teikt ka nē? ar jums es runāju tieši personiski un tas man liekas vispareizākais. dzejā un pasakā tie neesat jūs vai jūs to vēlētos lai būtu? es nezinu... protams ir agrākie teksti kur daži mani cilvēki tiešām ir saukti vārdā un tie esat jūs bet tā kā miglā kurā jūsu vārdi un uzvārdi slāpējas un saplūst... vai šajos tekstos esmu es? un kur vispār esmu es? domāju cik lieki ir šie jautājumi. manis tur nav... manis tur nav... tur nav loģika tur nav faktu tur nav tur nav nekas ko pazīstu... es rakstu to ko nepazīstu ko sapņoju ko to ko rakstu pusmiega pustransa stāvoklī izvairoties no ēdiena un miega un alkohola vai citu vielu iedarbības. es ļoti ļoti vēlos lai neviens dzejolis rinda vai vārds vai satura fragaments jums nebūtu par piedauzības akmeni kurš jūs uzrunātu tikai personiski, sāpinātu vai iepriecinātu. bet es tikai to vēlos es nevaru jums to piespiest...
Koks nav koks govs nav govs varde nav varde... un pasaka arī tomēr nav pasaka... un visu uzrakstot es neko neesmu uzrakstijis. jūs izlasot tomēr tur neko neizlasat... tas ir klusums par dzejoli klusums par vārdiem klusums par jums un mani. mana dvēsele dzīvo klusumā un klusums dzīvo viņā viss pārējais tur netiek klāt. visam pārējam ir manas sirds citas sirds mīlestība un to jūs ziniet. viss pārējais ir manas kļūdas un veiksmes mani prieki un bēdas viss pārējais ārpus teksta ir mana dzīve...un vai es spēju būt abos veidos? pasakā un realitātē? vai man viņas nesajūk? ...savas atbildes vietā es tikai silti pasmaidīšu. jūs savu atbilžu vietā protams izvēlieties savu reakciju. tā dara un tā laikam ir tikai normāli..
un ko par it kā acīmredzamām sakritībām ? pasakā dzejoļos un ārpus tā... kur tomērt pierādītos ka es meloju... jā ir zināms mulsums kad jāatbild arī uz to. man to vajadzētu zināt... bet ja nu tomēr es to nezinu?.. tas ir tā ka piemēram pirms daudziem gadiem rakstīti dzejoļi, tikai dzejoļi iemiesojas daudz vēlāk konkrētos notikumos reālajā dzīvē. pirms daudziem gadiem iesēta sēkla kādā dzejolī tagad vai citreiz izaug par istu fizisku puķi pie mana vai tava loga.bez pretenzijām uz.. esmu piedzīvojis kā vizija čuksti balsis pareģojums man vien nojaustais pat ne nojaustais bet tikai dzejolī uzrakstītais piepildās manā dzīvē. kurš izsauc vētru? burvis? kurš sniedz nākotnes notikumu ainu? reģis?
tālāk apskatīt šo tēmu vairs nevēlos. par to vairs runāt nevar un nav iespējams un vēl vairāk - nedrīkst. tas nav dzejolis kuru tu lasi... un tas atkal ir tikai dzejolis ..kuru tikai tu lasi. kuru tikai un tikai tu..
redziet nu cik gari un neko nepasakot uzrakstiju neizskaidrojamo neuzrakstāmo... tā var rakstīt daudz un ilgi..
mīļumu jums un lūkojieties uz savām sirdīm es arī tagad to darīšu. klusumā mierā un norimšanā
jūsu māris
* * *
oi vērot un neievērot
dalīšana ir atņemšana
skumjie karnevāli pirms bērēm
par to nerunāt nepieminēt
hedoniskie smiekli gar aizas malu
ka visas pļavas novīst un sadeg
riņķot gar malstrēma virpuli tā bēgot kā vāgners no rīgas
kā bonaparts no maskavas īpaši ziemā
kā putns rūti tā neredzēt un traukties asiņu karstumā
džinkstot un laužot laužot iedomu rāmjus un gūstu
kad izkļūstam it kā ārā prom citur citos
pierādījumos un taisnībās viena sezona ellē ir labāka
par visu mūžu kura nav bijis
par to ko sapratuši neizprotot
ko nosprieduši nedzirdot
ko domājam saprotot dzejoli kaut vai
un nezinot ka kļūda nav tikai kļūda
kur paštaisnības un niknumi diktē jā pavēl
visiem reizē celt kāju un spert
atvēzēties un sist izstiept lūpas
un spļaut jo dzīve esot tik nežēlīga tik raupja
tik fatāli akla un kurla
un es patiešām vairs nezinu kāpēc
mums liekas ka saprotam saredzam visu kā vajag
kurā izlasām neuzrakstīto kur dzirdam nekad neteikto
un svešu sirdi krūtīs ejam svešus un bīstamus ceļus
ka es varu tikai jūs lūgt
esiet drosmīgi šaubām
* * *
palīdzi uzrakstīt dzejoli Kungs
manā nešķīstā sirdī trūkst vārdu
es gribētu rādīt to visiem
bet lasīsi tikai Tu
man vēl ir mazliet laika
ar kuru ļauties cerībai Tevī
esmu nedziedināmi jau slims
jā ar to cerību Tevī
esmu pelnījis nievas un uzslavas
jo visu saņēmu Tevī
arī kad smēju vai situ Tev vaigā
bēgu no naida visvairāk
kur ir Tava roka mans Kungs
kur ir Tavi stiprie pirksti
ar kuriem Tu rakstīji manī
visu visu aizmirsis esmu
iedod man lūdzu pēdējo dzejoli vēl
vienkāršu klusu un rāmu
it kā es nebūtu rakstijis viņu
tik ļoti un neremdināmi
* * *
bija laiks kad lasiju teikumiņus
gan rindkopās gan slaidos stabiņos
līdz nonācu plānprātībai līdzīgā ekstāzē
kad beidzot patiešām ir tik vienalga
vai tas ir naratīvs vai permanents
zaļā vai dzeltenā tēja
vai irbīša utainais plikums
eskstāze nepāriet (slimums vai ne?)
jo nelasu vairs ne rīgas laiku vai imperatora haiku
tāpat tur viss no vārdnīcām un instrukcijām
kurās nekad nemelo jo neko nesaka
ko darīt ar savu dzīvi jo viņas nav
jā lasīt ir labi kad nelasa vairs
kad nedzīvo vairs un viss ir tik vairs dairs kairs
orinoko deg uguns ar zaļu
* * *
viss mijas no pēdas uz kurpi
skrapst nagi atslēga amsterdamā
kalāčos veras durvis
padsmitnieki nemostas rītausmā
man garšo baziliks arī kaktusi zied
notikumiem par godu tik balti
pūt dvašu ķer ķeņģi izlido putniņš
kurpe tik mijas grauž nedodas rokās
bet tu esi izmucis teļš
ķer kamēr vēl
mirst tava pasaku govs
kaut nu būtu laiks
kāpēc tu klusē govs un nemierīgi skaties tālumā? vai tu dzirdi jau kā nažus triņ ?
tu need vairs tikai vēro pārlaid savu skatienu sienām griestiem un grīdai
noglāsti visu kas bijis tev līdzās šo laiku un atvadies lēnām
rudens ir kaujamais laiks rudens ir kaujamais laiks
tik silts kā tavs piens pie debesīm mēness saldi pienainais tu
tu vēl gribi iebrist upē līdz krūtīm un padzerties laiku kas aizplūst
un esi rāma lūdzu esi tik mierīga kā šis mierigais novembra vakars
es tev paņemšu ceļa maizīti līdzi un glāstīšu muguru tev
esi tik lūdzu mierīga un nebaidies lūdzu jo
rudens ir kaujamais laiks rudens ir kaujamais laiks
tagad mums jāiet seko man līdzi kur gaida
es jūtu tu drebi nervi kā stikli dur tevi
arvien biežāk un biežāk tu piekūsti jau
un apstājies nespējot paiet tu raudi un
skaties uz ceļu zem kājām savu silto un zināmo ceļu
jo nekad tu nebūsi viņā ne uz ganībām mājām
ne pie tiem kas bija tev mīļi jo
rudens ir kaujamais laiks rudens ir kaujamais laiks
un būsim jau galā es apķeršos tavam
siltajam siltajam kaklam un aizgūtnēs kliegšu no sāpēm
tavas lielās un skumjās acis pielīs ar asarām manām
un tālumi aizmiglosies pār ceļu pār tevi
jo rudens ir kaujamais laiks rudens ir kaujamais laiks
tieši šodien mūsu mīlestība tiek iesakņota
zemē un debesīs visu debesu un zemes
iemītnieku apziņās karmās un iedzimtībās
ikvienā pasaules fotogrāfijā un mūzikā
šodien man tevi ir jānoglāsta pēdējo reizi un
lēni jādur tevī uzmanīgi meklējot tavu sirdi
jo mūsu sāpes pirms brīža jau beidzās..
tagad esam tik cieši kopā uz šī ceļa
baltā smilšainā ceļa netālu no tā soliņa
uz kura reiz sēdēja mani vecvecāki
toreiz kad zilajās debesīs kaut kur augstu
ieaurojās ziemeļvējš un apmeta dīvainu loku
to varēja pat redzēt un toreiz
tu mana mīļā mīlā dieva biji tikko piedzimusi
un es tev dziedāju dziesmu
tagad dzied klusums tavas lielās melnās acis
mana roka tevī ar nazi uz sirdi..
klusums ir centrālā daļa poēma klusums par tevi
p. s. ...kā lai pasaka? pasaka protams ir pasaka. visi mani dzejoļi tajos ieaustie notikumi tēlainie personāži, kuri mirgojas plaiksnī ikreiz citādi parādot savas aprises gan pietuvojoties gan attālinoties dzimstot un mirstot atnākot un aizejot ir tikai dzejas tēli. mani dzejas tēli tālu atspulgu tepatībā manī. jūs iespējams tur saskatat un vēlaties redzēt saprast kautko tikai sev pazīstamu un nojaušamu. iespējams jūs sakat ka - jā es zinu tas ir par mani un tas par viņu. arī lai kā es vēlētos to kādreiz darīt tomēr un tomērt tā nav. jūs tur nekad neatradīsiet sevi ne mani konkrēti un neviens notikums tir netiek atspoguļots no manis un jūsu katra attiecībām. teksti ir mana pasaka mana dziesma lai arī jūs to lasāt un dzirdat. mūsu pazīšanās un kopā būšana dažkārt liedz pasakai būt par pasaku. dzeja kuru rakstu tik bieži ir sveša pat man. tēli - govs orinoko ķeņģis varde aita kaza slieka lapsa ēzelis mūlis kalni aizas gani ķezītis un daudzi citi ir pasaku tēli. bet vai tiešām viņi nesimbolizē mani un jūs? kā es varu roku uz sirds liekot teikt ka nē? ar jums es runāju tieši personiski un tas man liekas vispareizākais. dzejā un pasakā tie neesat jūs vai jūs to vēlētos lai būtu? es nezinu... protams ir agrākie teksti kur daži mani cilvēki tiešām ir saukti vārdā un tie esat jūs bet tā kā miglā kurā jūsu vārdi un uzvārdi slāpējas un saplūst... vai šajos tekstos esmu es? un kur vispār esmu es? domāju cik lieki ir šie jautājumi. manis tur nav... manis tur nav... tur nav loģika tur nav faktu tur nav tur nav nekas ko pazīstu... es rakstu to ko nepazīstu ko sapņoju ko to ko rakstu pusmiega pustransa stāvoklī izvairoties no ēdiena un miega un alkohola vai citu vielu iedarbības. es ļoti ļoti vēlos lai neviens dzejolis rinda vai vārds vai satura fragaments jums nebūtu par piedauzības akmeni kurš jūs uzrunātu tikai personiski, sāpinātu vai iepriecinātu. bet es tikai to vēlos es nevaru jums to piespiest...
Koks nav koks govs nav govs varde nav varde... un pasaka arī tomēr nav pasaka... un visu uzrakstot es neko neesmu uzrakstijis. jūs izlasot tomēr tur neko neizlasat... tas ir klusums par dzejoli klusums par vārdiem klusums par jums un mani. mana dvēsele dzīvo klusumā un klusums dzīvo viņā viss pārējais tur netiek klāt. visam pārējam ir manas sirds citas sirds mīlestība un to jūs ziniet. viss pārējais ir manas kļūdas un veiksmes mani prieki un bēdas viss pārējais ārpus teksta ir mana dzīve...un vai es spēju būt abos veidos? pasakā un realitātē? vai man viņas nesajūk? ...savas atbildes vietā es tikai silti pasmaidīšu. jūs savu atbilžu vietā protams izvēlieties savu reakciju. tā dara un tā laikam ir tikai normāli..
un ko par it kā acīmredzamām sakritībām ? pasakā dzejoļos un ārpus tā... kur tomērt pierādītos ka es meloju... jā ir zināms mulsums kad jāatbild arī uz to. man to vajadzētu zināt... bet ja nu tomēr es to nezinu?.. tas ir tā ka piemēram pirms daudziem gadiem rakstīti dzejoļi, tikai dzejoļi iemiesojas daudz vēlāk konkrētos notikumos reālajā dzīvē. pirms daudziem gadiem iesēta sēkla kādā dzejolī tagad vai citreiz izaug par istu fizisku puķi pie mana vai tava loga.bez pretenzijām uz.. esmu piedzīvojis kā vizija čuksti balsis pareģojums man vien nojaustais pat ne nojaustais bet tikai dzejolī uzrakstītais piepildās manā dzīvē. kurš izsauc vētru? burvis? kurš sniedz nākotnes notikumu ainu? reģis?
tālāk apskatīt šo tēmu vairs nevēlos. par to vairs runāt nevar un nav iespējams un vēl vairāk - nedrīkst. tas nav dzejolis kuru tu lasi... un tas atkal ir tikai dzejolis ..kuru tikai tu lasi. kuru tikai un tikai tu..
redziet nu cik gari un neko nepasakot uzrakstiju neizskaidrojamo neuzrakstāmo... tā var rakstīt daudz un ilgi..
mīļumu jums un lūkojieties uz savām sirdīm es arī tagad to darīšu. klusumā mierā un norimšanā
jūsu māris
* * *
oi vērot un neievērot
dalīšana ir atņemšana
skumjie karnevāli pirms bērēm
par to nerunāt nepieminēt
hedoniskie smiekli gar aizas malu
ka visas pļavas novīst un sadeg
riņķot gar malstrēma virpuli tā bēgot kā vāgners no rīgas
kā bonaparts no maskavas īpaši ziemā
kā putns rūti tā neredzēt un traukties asiņu karstumā
džinkstot un laužot laužot iedomu rāmjus un gūstu
kad izkļūstam it kā ārā prom citur citos
pierādījumos un taisnībās viena sezona ellē ir labāka
par visu mūžu kura nav bijis
par to ko sapratuši neizprotot
ko nosprieduši nedzirdot
ko domājam saprotot dzejoli kaut vai
un nezinot ka kļūda nav tikai kļūda
kur paštaisnības un niknumi diktē jā pavēl
visiem reizē celt kāju un spert
atvēzēties un sist izstiept lūpas
un spļaut jo dzīve esot tik nežēlīga tik raupja
tik fatāli akla un kurla
un es patiešām vairs nezinu kāpēc
mums liekas ka saprotam saredzam visu kā vajag
kurā izlasām neuzrakstīto kur dzirdam nekad neteikto
un svešu sirdi krūtīs ejam svešus un bīstamus ceļus
ka es varu tikai jūs lūgt
esiet drosmīgi šaubām
* * *
palīdzi uzrakstīt dzejoli Kungs
manā nešķīstā sirdī trūkst vārdu
es gribētu rādīt to visiem
bet lasīsi tikai Tu
man vēl ir mazliet laika
ar kuru ļauties cerībai Tevī
esmu nedziedināmi jau slims
jā ar to cerību Tevī
esmu pelnījis nievas un uzslavas
jo visu saņēmu Tevī
arī kad smēju vai situ Tev vaigā
bēgu no naida visvairāk
kur ir Tava roka mans Kungs
kur ir Tavi stiprie pirksti
ar kuriem Tu rakstīji manī
visu visu aizmirsis esmu
iedod man lūdzu pēdējo dzejoli vēl
vienkāršu klusu un rāmu
it kā es nebūtu rakstijis viņu
tik ļoti un neremdināmi
* * *
bija laiks kad lasiju teikumiņus
gan rindkopās gan slaidos stabiņos
līdz nonācu plānprātībai līdzīgā ekstāzē
kad beidzot patiešām ir tik vienalga
vai tas ir naratīvs vai permanents
zaļā vai dzeltenā tēja
vai irbīša utainais plikums
eskstāze nepāriet (slimums vai ne?)
jo nelasu vairs ne rīgas laiku vai imperatora haiku
tāpat tur viss no vārdnīcām un instrukcijām
kurās nekad nemelo jo neko nesaka
ko darīt ar savu dzīvi jo viņas nav
jā lasīt ir labi kad nelasa vairs
kad nedzīvo vairs un viss ir tik vairs dairs kairs
orinoko deg uguns ar zaļu
* * *
viss mijas no pēdas uz kurpi
skrapst nagi atslēga amsterdamā
kalāčos veras durvis
padsmitnieki nemostas rītausmā
man garšo baziliks arī kaktusi zied
notikumiem par godu tik balti
pūt dvašu ķer ķeņģi izlido putniņš
kurpe tik mijas grauž nedodas rokās
bet tu esi izmucis teļš
ķer kamēr vēl
mirst tava pasaku govs
kaut nu būtu laiks
kāpēc tu klusē govs un nemierīgi skaties tālumā? vai tu dzirdi jau kā nažus triņ ?
tu need vairs tikai vēro pārlaid savu skatienu sienām griestiem un grīdai
noglāsti visu kas bijis tev līdzās šo laiku un atvadies lēnām
rudens ir kaujamais laiks rudens ir kaujamais laiks
tik silts kā tavs piens pie debesīm mēness saldi pienainais tu
tu vēl gribi iebrist upē līdz krūtīm un padzerties laiku kas aizplūst
un esi rāma lūdzu esi tik mierīga kā šis mierigais novembra vakars
es tev paņemšu ceļa maizīti līdzi un glāstīšu muguru tev
esi tik lūdzu mierīga un nebaidies lūdzu jo
rudens ir kaujamais laiks rudens ir kaujamais laiks
tagad mums jāiet seko man līdzi kur gaida
es jūtu tu drebi nervi kā stikli dur tevi
arvien biežāk un biežāk tu piekūsti jau
un apstājies nespējot paiet tu raudi un
skaties uz ceļu zem kājām savu silto un zināmo ceļu
jo nekad tu nebūsi viņā ne uz ganībām mājām
ne pie tiem kas bija tev mīļi jo
rudens ir kaujamais laiks rudens ir kaujamais laiks
un būsim jau galā es apķeršos tavam
siltajam siltajam kaklam un aizgūtnēs kliegšu no sāpēm
tavas lielās un skumjās acis pielīs ar asarām manām
un tālumi aizmiglosies pār ceļu pār tevi
jo rudens ir kaujamais laiks rudens ir kaujamais laiks
