teliņš atskrējis

-izdejo pats savus kosmiskos priekus!teica tiko dzimušais  franču teliņš, saldi aizmigdams uz nemotivētajiem salmiem.

tādēļ neprasiet kāpēc teica, kāpēc aizmiga...
un es neapšaubu viedokli, ka viņam nemaz nebija motivācijas ierasties.

ja to dēvē par viņa atskriešanu, vai piedzimšanu.
neviens neprasīja viņa domas šajā jautājumā, neviens nepaskaidroja uz kurieni jādodas.

neviens neprasīja vai viņam interesē kas būs pēc tam, un pēc tam, un atkal jau pēc tam.

nemotivēts teliņš, nemotivēti salmi, pups kuru zīst bez gribas.
es redzu viņš guļ piederēdams, jo viņam pašam nepieder nekas. ne viņa kājas, ne kauli, ne acis.

viņam nepieder pat viņa šaubas, atšķirībā no manis.

teliņš ilūzija sev. naudiski aprēķināta skaitliska bagātība kādam, kurš pat pār savu caureju nevalda, un kuram nepieder pār viņa māju lidojušās mežapīles.

tam skumīgajam kautkam pieder sev nepiederošais teliņš. absurda tēja pie ārprāta kliņģera zilizaļa ceturtdiena kurā govs apēda savu placentu un dusmīgi badīja mani.

bet teliņš guļ uz saviem sānpieredzes iluzorajiem salmiem. kamēr kāds cits fantasts traktorā pabrauca manam stāstam garām. viņu vainot nevarēja.

viņš pelnīja naudiņu savai meitai.

vainot drīkst, varbūt arī vajag tikai mani, kurš par to nerunā nekliedz un nenogalina motivāciju. kāpēc es esmu. domaju vakar atskrējušā teliņa vietā, kamēr viņš guļ.
jo es gribu tagad atkal ēst un mirt kaut kad vēlāk krietni. jā nevis mirt, bet kaut kad vēlāk krietni gribu.