ar zušiem uz augšu

mans kaķis ir ļoti māņticīgs
visu dienu sēdēja pie loga
un gaidīja tevi

mani putni ir fanātiķi
tik uzticīgi kā lūpas kas
cieši sakniebtas sit dusmai

bet manas rozes ir žēlsirdīgas
kad sakalst
tad trauslas

tikai atslēga nē
tā izvēlas upi
un ar zušiem uz augšu


* * *

nu kur atkal pazuda ka nevar
vēl taču nesalst un nesnieg
vēl manī augusts karpās kā
eskavātors vai zirgs savās zarnās

bāc kaut es uzsprāgtu augonī
izlītu strutās ja asinīs nē
kur vēl tā iekrampēties kā restēs
kad viss ir tik gaistošs pat naktīs

cik viss ir pārejošs mirklis
tātad var mīlēt un melot
vienalga dzīvojot tevī vai nē
stiepju rokas un izplēšu atmiņu lauskas

ko ar viņām man darīt
šķiet visu tev atdevis esmu
tik atslēgas protams vēl nē
jo viņas guļ atvaru dzelmē

visas durvis aizcirtām sevī
ko vairs atslēgas līdz
ja sirdī un istabā caurvējš
vien redzēt kā jūra viļņojas prom

nav grūti saprast kas notiek
atceries es to rakstīju toreiz
katrs burts ir apaugļots lāstam
lūdzu lūdzu tos neatkārto

varētu dzejoļus nerakstīt vairs
varētu aizmigt pavisam


* * *
kad noskaidrojas rūgtums
apaļš kā ķīnas ābols tuvums
vai mārtiņa kapi austošs mulsums

cik dienu kurmet pērnas lapas
ko neredz mūsu šķībās acis
vai paklupiens un atkal rīts

apsēsties un mānīt putnus
vēl dienām fantazēt par tirgu
pār daugavu ar zirgu

no maniem rēgiem atraugāties
tad nomizot tev kartupeļus
pirms iekāpt ratos liesmainos

un saskaldīt vēl visus matus
un apmainīties bizēm
velkot kvadrātsakni gadiem

tu saki mēnesis ir martā
es trencu zirgus krastā
kad lūkosim ko darīt vēlāk