… un nevar būt ka manī vēl arvien ir tik daudz ērkšķu tik maldinošu mazu un smalku vizeklīšu kas ir tik durstīgi tik līdz pieskaras. atkal augusta sienāžu simtsbalsīgais koris vakaru rāmums rētainas debesis maziem spalvu mākonīšiem laukos nobriedusī labība.
augusts parasti bijis tāds poētiski radošs - veixmīgs. tad parasti izdodas bez lielas piepūles. bet ne burbuļojoši priecīgs drīzāk skumjš laix. tajā it īpaši nav gribējies cirst kokus ne puķes noplūkt pat jau stāvus kalstošo zāli nepļaut. lai viss paliek kā ir. augusts kad ceļi vilina kad tālumi liekas silti tuvumi kad kājas rod mieru ejot jo grants tik pazīstami pieglaužas pēdām. kad grāvmalas ir mierinošas mājas kad veldze dvēselei ir asaras acīs. laix kurā es kļūstu dīvains…
…bet ne tā kā ziemā.ziemā sevi neredzu nepazīstu… kaut arī tas nav visprecīzāk sacīts - tagad ir laix kurā es sevi redzu! un tas ir noslēpumaini mūžigas vērtības pusnojausts tuvums…
..tāds kā atmiņu kīno. un atkal no tā drīz iziešu.metīšos lielajos viļņos un pa lielajiem viļņiem meklēšu krastu. mazliet pasāpēšu sevi un jūs. aiziešu līdz bērnības ozoliem un bērnības pilskalnam lai tad tajā agri no rīta sagaidītu jaunu vēl tiko dzimstošu sarkanām gļotām kā mazuli klātu sauli. kā to bērniņu neaizsargāto - bet tik ļoti gaidīto…
..tad priecāšos. ja sanāx. ja spēšu ja nespēkā ļaušos asarām par savu tik bieži aizmirsto sirdspuxtu. cik truli sāp kā tumšojas acis... neredzu neredzu… kā aizput jūsu balsis bet drīz pavisam drīz būs saullēkts..es ceru. 6.augusts 2006.
augusts parasti bijis tāds poētiski radošs - veixmīgs. tad parasti izdodas bez lielas piepūles. bet ne burbuļojoši priecīgs drīzāk skumjš laix. tajā it īpaši nav gribējies cirst kokus ne puķes noplūkt pat jau stāvus kalstošo zāli nepļaut. lai viss paliek kā ir. augusts kad ceļi vilina kad tālumi liekas silti tuvumi kad kājas rod mieru ejot jo grants tik pazīstami pieglaužas pēdām. kad grāvmalas ir mierinošas mājas kad veldze dvēselei ir asaras acīs. laix kurā es kļūstu dīvains…
…bet ne tā kā ziemā.ziemā sevi neredzu nepazīstu… kaut arī tas nav visprecīzāk sacīts - tagad ir laix kurā es sevi redzu! un tas ir noslēpumaini mūžigas vērtības pusnojausts tuvums…
..tāds kā atmiņu kīno. un atkal no tā drīz iziešu.metīšos lielajos viļņos un pa lielajiem viļņiem meklēšu krastu. mazliet pasāpēšu sevi un jūs. aiziešu līdz bērnības ozoliem un bērnības pilskalnam lai tad tajā agri no rīta sagaidītu jaunu vēl tiko dzimstošu sarkanām gļotām kā mazuli klātu sauli. kā to bērniņu neaizsargāto - bet tik ļoti gaidīto…
..tad priecāšos. ja sanāx. ja spēšu ja nespēkā ļaušos asarām par savu tik bieži aizmirsto sirdspuxtu. cik truli sāp kā tumšojas acis... neredzu neredzu… kā aizput jūsu balsis bet drīz pavisam drīz būs saullēkts..es ceru. 6.augusts 2006.
