grāmataiir kad mēs pietuvojamies kodolam
kad beiguši virpuļot centrbēdzes detaļu meklēšanā
skrandu drupaču ielāpu sanatoriju ēnās
kad sarakstīts viss nepieciešmais lai
uzrakstītu galveno to nulli to no kā
viss sākas un kur atgriežas kur
govs piedzimst un kur viņa mirst
kur viņu mīl un kur viņu ved uz nokaušanu
kur viņai asins jau gāžas no sirds
tekstu kuru ir tik neiespejami rakstīt
tekstu kurš tik ilgi vairījies tapt
dieva šodien man tas tev jauzraksta
tieši šodien mūsu mīlestība tiek iesakņota
zemē un debesīs visu debesu un zemes
iemītnieku apziņās karmās un iedzimtībās
ikvienā pasaules fotogrāfijā un mūzikā
šodien man tevi ir jānoglāsta pēdējo reizi un
lēni jādur tevī uzmanīgi meklējot tavu sirdi
jo mūsu sāpes pirms brīža jau beidzās..
tagad esam tik cieši kopā uz šī ceļa
baltā smilšainā ceļa netālu no tā soliņa
uz kura reiz sēdēja mani vecvecāki
toreiz kad zilajās debesīs kaut kur augstu
ieaurojās ziemeļvējš un apmeta dīvainu loku
to varēja pat redzēt un toreiz
tu mana mīļā mīlā dieva biji tikko piedzimusi
un es tev dziedāju dziesmu
tagad dzied klusums tavas lielās melnās acis
mana roka tevī ar nazi uz sirdi..
klusums ir centrālā daļa poēma klusums par tevi
p.s. ...kā lai pasaka? pasaka protams ir pasaka. visi mani dzejoļi tajos ieaustie notikumi tēlainie personāži, kuri mirgojas plaiksnī ikreiz citādi parādot savas aprises gan pietuvojoties gan attālinoties dzimstot un mirstot atnākot un aizejot ir tikai dzejas tēli. mani dzejas tēli tālu atspulgu tepatībā manī. jūs iespējams tur saskatat un vēlaties redzēt saprast kautko tikai sev pazīstamu un nojaušamu. iespējams jūs sakat ka - jā es zinu tas ir par mani un tas par viņu. arī lai kā es vēlētos to kādreiz darīt tomēr un tomērt tā nav. jūs tur nekad neatradīsiet sevi ne mani konkrēti un neviens notikums tir netiek atspoguļots no manis un jūsu katra attiecībām. teksti ir mana pasaka mana dziesma lai arī jūs to lasāt un dzirdat. mūsu pazīšanās un kopā būšana dažkārt liedz pasakai būt par pasaku. dzeja kuru rakstu tik bieži ir sveša pat man. tēli - govs orinoko ķeņģis varde aita kaza slieka lapsa ēzelis mūlis kalni aizas gani ķezītis un daudzi citi ir pasaku tēli. bet vai tiešām viņi nesimbolizē mani un jūs? kā es varu roku uz sirds liekot teikt ka nē? ar jums es runāju tieši personiski un tas man liekas vispareizākais. dzejā un pasakā tie neesat jūs vai jūs to vēlētos lai būtu? es nezinu... protams ir agrākie teksti kur daži mani cilvēki tiešām ir saukti vārdā un tie esat jūs bet tā kā miglā kurā jūsu vārdi un uzvārdi slāpējas un saplūst... vai šajos tekstos esmu es? un kur vispār esmu es? domāju cik lieki ir šie jautājumi. manis tur nav... manis tur nav... tur nav loģika tur nav faktu tur nav tur nav nekas ko pazīstu... es rakstu to ko nepazīstu ko sapņoju ko to ko rakstu pusmiega pustransa stāvoklī izvairoties no ēdiena un miega un alkohola vai citu vielu iedarbības. es ļoti ļoti vēlos lai neviens dzejolis rinda vai vārds vai satura fragaments jums nebūtu par piedauzības akmeni kurš jūs uzrunātu tikai personiski, sāpinātu vai iepriecinātu. bet es tikai to vēlos es nevaru jums to piespiest...
Koks nav koks govs nav govs varde nav varde... un pasaka arī tomēr nav pasaka... un visu uzrakstot es neko neesmu uzrakstijis. jūs izlasot tomēr tur neko neizlasat... tas ir klusums par dzejoli klusums par vārdiem klusums par jums un mani. mana dvēsele dzīvo klusumā un klusums dzīvo viņā viss pārējais tur netiek klāt. visam pārējam ir manas sirds citas sirds mīlestība un to jūs ziniet. viss pārējais ir manas kļūdas un veiksmes mani prieki un bēdas viss pārējais ārpus teksta ir mana dzīve...un vai es spēju būt abos veidos? pasakā un realitātē? vai man viņas nesajūk? ...savas atbildes vietā es tikai silti pasmaidīšu. jūs savu atbilžu vietā protams izvēlieties savu reakciju. tā dara un tā laikam ir tikai normāli..
un ko par it kā acīmredzamām sakritībām ? pasakā dzejoļos un ārpus tā... kur tomērt pierādītos ka es meloju... jā ir zināms mulsums kad jāatbild arī uz to. man to vajadzētu zināt... bet ja nu tomēr es to nezinu?.. tas ir tā ka piemēram pirms daudziem gadiem rakstīti dzejoļi, tikai dzejoļi iemiesojas daudz vēlāk konkrētos notikumos reālajā dzīvē. pirms daudziem gadiem iesēta sēkla kādā dzejolī tagad vai citreiz izaug par istu fizisku puķi pie mana vai tava loga.bez pretenzijām uz.. esmu piedzīvojis kā vizija čuksti balsis pareģojums man vien nojaustais pat ne nojaustais bet tikai dzejolī uzrakstītais piepildās manā dzīvē. kurš izsauc vētru? burvis? kurš sniedz nākotnes notikumu ainu? reģis?
tālāk apskatīt šo tēmu vairs nevēlos. par to vairs runāt nevar un nav iespējams un vēl vairāk - nedrīkst. tas nav dzejolis kuru tu lasi... un tas atkal ir tikai dzejolis ..kuru tikai tu lasi. kuru tikai un tikai tu..
redziet nu cik gari un neko nepasakot uzrakstiju neizskaidrojamo neuzrakstāmo... tā var rakstīt daudz un ilgi..
mīļumu jums un lūkojieties uz savām sirdīm es arī tagad to darīšu. klusumā mierā un norimšanā
jūsu māris
zvēru takas
es skaitīju pretimnākošos aitu un kazu ganāmpulkus
un ikreiz pie katra nākamā man sajuka- cik
man bija jāatņem ganu sveicieni jāapbrīno ēzeļi un mūļi
viņu rimtie soļi un šaušalīgais brēciens
ar kuru tie iespējams man kaut ko teica
un jāuzsmaida visiem pretimnācējiem
bet vienmēr no aptuveni desmitā vai jau septiņpadsmitā ganāmpulka
turpināju viņus saskaitīt atcerēties
kāpēc desmitiem un simtiem aitu un jēriņu
un viņu dzīves man iznāca pretīm
desmitiem ganu mani uzrunāja un vēlēja spēku
deva maizi pienu un rakiju..kāpēc kāpēc
vai jūs vispār mani redziet es jautāju
un ausīs iesāpējās klusums
kāpēc jūs mani mīlat es saucu klusums
tur aiz tās ielejas ir grieķija un klusums
es tik ļoti gribēju raudāt par sevi
jo man vēl trīs vai četras dienas tā jāiet un jāsatiek viņi
kad beiguši virpuļot centrbēdzes detaļu meklēšanā
skrandu drupaču ielāpu sanatoriju ēnās
kad sarakstīts viss nepieciešmais lai
uzrakstītu galveno to nulli to no kā
viss sākas un kur atgriežas kur
govs piedzimst un kur viņa mirst
kur viņu mīl un kur viņu ved uz nokaušanu
kur viņai asins jau gāžas no sirds
tekstu kuru ir tik neiespejami rakstīt
tekstu kurš tik ilgi vairījies tapt
dieva šodien man tas tev jauzraksta
tieši šodien mūsu mīlestība tiek iesakņota
zemē un debesīs visu debesu un zemes
iemītnieku apziņās karmās un iedzimtībās
ikvienā pasaules fotogrāfijā un mūzikā
šodien man tevi ir jānoglāsta pēdējo reizi un
lēni jādur tevī uzmanīgi meklējot tavu sirdi
jo mūsu sāpes pirms brīža jau beidzās..
tagad esam tik cieši kopā uz šī ceļa
baltā smilšainā ceļa netālu no tā soliņa
uz kura reiz sēdēja mani vecvecāki
toreiz kad zilajās debesīs kaut kur augstu
ieaurojās ziemeļvējš un apmeta dīvainu loku
to varēja pat redzēt un toreiz
tu mana mīļā mīlā dieva biji tikko piedzimusi
un es tev dziedāju dziesmu
tagad dzied klusums tavas lielās melnās acis
mana roka tevī ar nazi uz sirdi..
klusums ir centrālā daļa poēma klusums par tevi
p.s. ...kā lai pasaka? pasaka protams ir pasaka. visi mani dzejoļi tajos ieaustie notikumi tēlainie personāži, kuri mirgojas plaiksnī ikreiz citādi parādot savas aprises gan pietuvojoties gan attālinoties dzimstot un mirstot atnākot un aizejot ir tikai dzejas tēli. mani dzejas tēli tālu atspulgu tepatībā manī. jūs iespējams tur saskatat un vēlaties redzēt saprast kautko tikai sev pazīstamu un nojaušamu. iespējams jūs sakat ka - jā es zinu tas ir par mani un tas par viņu. arī lai kā es vēlētos to kādreiz darīt tomēr un tomērt tā nav. jūs tur nekad neatradīsiet sevi ne mani konkrēti un neviens notikums tir netiek atspoguļots no manis un jūsu katra attiecībām. teksti ir mana pasaka mana dziesma lai arī jūs to lasāt un dzirdat. mūsu pazīšanās un kopā būšana dažkārt liedz pasakai būt par pasaku. dzeja kuru rakstu tik bieži ir sveša pat man. tēli - govs orinoko ķeņģis varde aita kaza slieka lapsa ēzelis mūlis kalni aizas gani ķezītis un daudzi citi ir pasaku tēli. bet vai tiešām viņi nesimbolizē mani un jūs? kā es varu roku uz sirds liekot teikt ka nē? ar jums es runāju tieši personiski un tas man liekas vispareizākais. dzejā un pasakā tie neesat jūs vai jūs to vēlētos lai būtu? es nezinu... protams ir agrākie teksti kur daži mani cilvēki tiešām ir saukti vārdā un tie esat jūs bet tā kā miglā kurā jūsu vārdi un uzvārdi slāpējas un saplūst... vai šajos tekstos esmu es? un kur vispār esmu es? domāju cik lieki ir šie jautājumi. manis tur nav... manis tur nav... tur nav loģika tur nav faktu tur nav tur nav nekas ko pazīstu... es rakstu to ko nepazīstu ko sapņoju ko to ko rakstu pusmiega pustransa stāvoklī izvairoties no ēdiena un miega un alkohola vai citu vielu iedarbības. es ļoti ļoti vēlos lai neviens dzejolis rinda vai vārds vai satura fragaments jums nebūtu par piedauzības akmeni kurš jūs uzrunātu tikai personiski, sāpinātu vai iepriecinātu. bet es tikai to vēlos es nevaru jums to piespiest...
Koks nav koks govs nav govs varde nav varde... un pasaka arī tomēr nav pasaka... un visu uzrakstot es neko neesmu uzrakstijis. jūs izlasot tomēr tur neko neizlasat... tas ir klusums par dzejoli klusums par vārdiem klusums par jums un mani. mana dvēsele dzīvo klusumā un klusums dzīvo viņā viss pārējais tur netiek klāt. visam pārējam ir manas sirds citas sirds mīlestība un to jūs ziniet. viss pārējais ir manas kļūdas un veiksmes mani prieki un bēdas viss pārējais ārpus teksta ir mana dzīve...un vai es spēju būt abos veidos? pasakā un realitātē? vai man viņas nesajūk? ...savas atbildes vietā es tikai silti pasmaidīšu. jūs savu atbilžu vietā protams izvēlieties savu reakciju. tā dara un tā laikam ir tikai normāli..
un ko par it kā acīmredzamām sakritībām ? pasakā dzejoļos un ārpus tā... kur tomērt pierādītos ka es meloju... jā ir zināms mulsums kad jāatbild arī uz to. man to vajadzētu zināt... bet ja nu tomēr es to nezinu?.. tas ir tā ka piemēram pirms daudziem gadiem rakstīti dzejoļi, tikai dzejoļi iemiesojas daudz vēlāk konkrētos notikumos reālajā dzīvē. pirms daudziem gadiem iesēta sēkla kādā dzejolī tagad vai citreiz izaug par istu fizisku puķi pie mana vai tava loga.bez pretenzijām uz.. esmu piedzīvojis kā vizija čuksti balsis pareģojums man vien nojaustais pat ne nojaustais bet tikai dzejolī uzrakstītais piepildās manā dzīvē. kurš izsauc vētru? burvis? kurš sniedz nākotnes notikumu ainu? reģis?
tālāk apskatīt šo tēmu vairs nevēlos. par to vairs runāt nevar un nav iespējams un vēl vairāk - nedrīkst. tas nav dzejolis kuru tu lasi... un tas atkal ir tikai dzejolis ..kuru tikai tu lasi. kuru tikai un tikai tu..
redziet nu cik gari un neko nepasakot uzrakstiju neizskaidrojamo neuzrakstāmo... tā var rakstīt daudz un ilgi..
mīļumu jums un lūkojieties uz savām sirdīm es arī tagad to darīšu. klusumā mierā un norimšanā
jūsu māris
zvēru takas
es skaitīju pretimnākošos aitu un kazu ganāmpulkus
un ikreiz pie katra nākamā man sajuka- cik
man bija jāatņem ganu sveicieni jāapbrīno ēzeļi un mūļi
viņu rimtie soļi un šaušalīgais brēciens
ar kuru tie iespējams man kaut ko teica
un jāuzsmaida visiem pretimnācējiem
bet vienmēr no aptuveni desmitā vai jau septiņpadsmitā ganāmpulka
turpināju viņus saskaitīt atcerēties
kāpēc desmitiem un simtiem aitu un jēriņu
un viņu dzīves man iznāca pretīm
desmitiem ganu mani uzrunāja un vēlēja spēku
deva maizi pienu un rakiju..kāpēc kāpēc
vai jūs vispār mani redziet es jautāju
un ausīs iesāpējās klusums
kāpēc jūs mani mīlat es saucu klusums
tur aiz tās ielejas ir grieķija un klusums
es tik ļoti gribēju raudāt par sevi
jo man vēl trīs vai četras dienas tā jāiet un jāsatiek viņi
* * *
cīnījos ar kurlumu
kāpu kalnos un pa krauju un aizu malām
gandrīz atmuguriski šļūkdams uz vēdera
pie retiem zāles ciņiem vai krūmiem turoties
nokāpu arī dziļās ielejās cerēdams atrast strautus
bet viņi tur nebija bija tikai sausas gultnes un zvēru takas
arī tie bija vīlušies - mīļie man nav ūdens!
jā man un tai stirniņai mums nav veldzes!
visu nakti un nākamo dienu meklēju ūdeni
un cīnījos ar kurlumu sevī
brīžiem prātodams kas būs ātrāk dzirde vai ūdens
un tad pārdūru savas bungādiņas vispirms kreiso tad labo
jā tas bija ļoti sāpīgi īpaši kad atvērās labā
bet tajā naktī sākās negais un lija
ilgi un ilgi lija
mīļo stirniņ neaizmirsti tu tikai neaizmirsti savu taciņu
uz strautu
tu, orfej!
kāpēc tu mani esi atvedis šeit
vai tiešām tev likās ka es to vien kāroju
kā iet gar kalnu upes stāvo krastu un reibt
ik mirkli gribēdams to mežonīgi skaistumu apskatīt
nē man nebija nekāda prieka lielā ātrumā traucoties cauri kanjoniem
un pār nedrošiem tiltiem šķērsojot arvien dziļāku un dziļāku izmisumu sevī
un tad tu mani atvedi šeit ko gan tu orfej tagad gribi no manis
es nespēju apbrīnot tavu alu ne tos tvaikus no mirušo valstības
stīgas vai stīgas uz uz tavas arfas bet tu taču neļausi pieskarties tām
jā te es esmu tur ir mirušo valstība tur eiridīke tur tu reiz uzvarēji un atkal zaudēji
bet ko tu gribi no manis un vispār es taču šajā alā esmu apmaldījies
ja tas tevi interesē
* * *
kuš
par vakardienu
atkal tas balti mirdzošais krasts
un balsis un balsis kā caur mežģīnēm plūst
pienāk tik tuvu un iedziedas asinīs riņķot
uz vēl vienu šalkojumu vēl vienu prelūdiju
drebošām rokām un aukstiem pirkstiem
it kā sniedzot apskaujot turot tad
atdodot pavadot dodot zemei un debesīm
jums mani draugi un nedraugi to pukstu
kurš trīsuļo savā vien zināmā gaismā vai ledū
arvien biežāk un tuvāk varbūt jau uz palikšanu
vai vēl vienam saucienam visos kambaros aortās
dzīslās un telefonzvanos jums atkal kad
bailes kā bites ap ziedu vai dziesmu
kuru es dziedu jau skaļāk un skaļāk
pret rītu pret cerību pamali sārto
visā tā tuvuma jaušana sviedri un tirpas
bet man ir tik bail
cīnījos ar kurlumu
kāpu kalnos un pa krauju un aizu malām
gandrīz atmuguriski šļūkdams uz vēdera
pie retiem zāles ciņiem vai krūmiem turoties
nokāpu arī dziļās ielejās cerēdams atrast strautus
bet viņi tur nebija bija tikai sausas gultnes un zvēru takas
arī tie bija vīlušies - mīļie man nav ūdens!
jā man un tai stirniņai mums nav veldzes!
visu nakti un nākamo dienu meklēju ūdeni
un cīnījos ar kurlumu sevī
brīžiem prātodams kas būs ātrāk dzirde vai ūdens
un tad pārdūru savas bungādiņas vispirms kreiso tad labo
jā tas bija ļoti sāpīgi īpaši kad atvērās labā
bet tajā naktī sākās negais un lija
ilgi un ilgi lija
mīļo stirniņ neaizmirsti tu tikai neaizmirsti savu taciņu
uz strautu
tu, orfej!
kāpēc tu mani esi atvedis šeit
vai tiešām tev likās ka es to vien kāroju
kā iet gar kalnu upes stāvo krastu un reibt
ik mirkli gribēdams to mežonīgi skaistumu apskatīt
nē man nebija nekāda prieka lielā ātrumā traucoties cauri kanjoniem
un pār nedrošiem tiltiem šķērsojot arvien dziļāku un dziļāku izmisumu sevī
un tad tu mani atvedi šeit ko gan tu orfej tagad gribi no manis
es nespēju apbrīnot tavu alu ne tos tvaikus no mirušo valstības
stīgas vai stīgas uz uz tavas arfas bet tu taču neļausi pieskarties tām
jā te es esmu tur ir mirušo valstība tur eiridīke tur tu reiz uzvarēji un atkal zaudēji
bet ko tu gribi no manis un vispār es taču šajā alā esmu apmaldījies
ja tas tevi interesē
* * *
kuš
kas ar tevi
koks askorbīns glicerīns
atnāc atrauga kamp gaisu
un rokas ir gatavas bāc
trešais un ceturtais vilnis
šermulis kā šmulis šmurgulis
gļēvulis biedē bet tu padod
līmlenti jā tikai līmlenti
un turi muti un rokas vispirms jau tās rokas
eu bet paskaties viņš skatās
padomā tik viņš redz
nav labi ir jābēg nepanāks panāks
kur esi tu spekulant noķer noķer ja vari
izplīsa odere nokrita mēness vēl viens
šermuļu vilnis
* * *
par vakardienu
atkal tas balti mirdzošais krasts
un balsis un balsis kā caur mežģīnēm plūst
pienāk tik tuvu un iedziedas asinīs riņķot
uz vēl vienu šalkojumu vēl vienu prelūdiju
drebošām rokām un aukstiem pirkstiem
it kā sniedzot apskaujot turot tad
atdodot pavadot dodot zemei un debesīm
jums mani draugi un nedraugi to pukstu
kurš trīsuļo savā vien zināmā gaismā vai ledū
arvien biežāk un tuvāk varbūt jau uz palikšanu
vai vēl vienam saucienam visos kambaros aortās
dzīslās un telefonzvanos jums atkal kad
bailes kā bites ap ziedu vai dziesmu
kuru es dziedu jau skaļāk un skaļāk
pret rītu pret cerību pamali sārto
visā tā tuvuma jaušana sviedri un tirpas
bet man ir tik bail
