teliņš atskrējis

-izdejo pats savus kosmiskos priekus!teica tiko dzimušais  franču teliņš, saldi aizmigdams uz nemotivētajiem salmiem.

tādēļ neprasiet kāpēc teica, kāpēc aizmiga...
un es neapšaubu viedokli, ka viņam nemaz nebija motivācijas ierasties.

ja to dēvē par viņa atskriešanu, vai piedzimšanu.
neviens neprasīja viņa domas šajā jautājumā, neviens nepaskaidroja uz kurieni jādodas.

neviens neprasīja vai viņam interesē kas būs pēc tam, un pēc tam, un atkal jau pēc tam.

nemotivēts teliņš, nemotivēti salmi, pups kuru zīst bez gribas.
es redzu viņš guļ piederēdams, jo viņam pašam nepieder nekas. ne viņa kājas, ne kauli, ne acis.

viņam nepieder pat viņa šaubas, atšķirībā no manis.

teliņš ilūzija sev. naudiski aprēķināta skaitliska bagātība kādam, kurš pat pār savu caureju nevalda, un kuram nepieder pār viņa māju lidojušās mežapīles.

tam skumīgajam kautkam pieder sev nepiederošais teliņš. absurda tēja pie ārprāta kliņģera zilizaļa ceturtdiena kurā govs apēda savu placentu un dusmīgi badīja mani.

bet teliņš guļ uz saviem sānpieredzes iluzorajiem salmiem. kamēr kāds cits fantasts traktorā pabrauca manam stāstam garām. viņu vainot nevarēja.

viņš pelnīja naudiņu savai meitai.

vainot drīkst, varbūt arī vajag tikai mani, kurš par to nerunā nekliedz un nenogalina motivāciju. kāpēc es esmu. domaju vakar atskrējušā teliņa vietā, kamēr viņš guļ.
jo es gribu tagad atkal ēst un mirt kaut kad vēlāk krietni. jā nevis mirt, bet kaut kad vēlāk krietni gribu.

3. marts ir Bulgārijas nacionālie svētki – Atbrīvošanas diena.

http://www.lsm.lv/lv/raksts/arzemes/zinas/bulgarija-svin-atbrivosanas-dienu.a119904/

dzejolītis

ak manas smadzenes
lienošais putniņš
pārlauku lūreklis
pagraba barība rijamā
ziemciešu luteklis
būcenis jūsu it visā
es savas smadzenes
valdu kā pajūgu traku
un tomēr
tev lasītāj jāstrādā smagi
un grūti kūst sniegi
ārpusdaivu cietajos apvalkos
visi šie stulbuma apvalki
kad visu ko mīli
mans draudziņ
nav politika vai zinies
nu tā

ne re

re kā sarmojas re
ar asti pēdējo reizi sit zivs
tad atver acis līdz nāvei un neelpo vairs
tagad tu drīksti to apēst

re čiekurs re nekrīt
nav pēdas vēl aizsnigušas
vilkam un man velti gaidīt ir nakti
šonakt atkal būs mēness un bailes
vēl vienu asprātību varbūt pat trīs
re šausmīgi skaisti pie loga
ledus kristāli aug tuvāk pie mirušās zivs
joks ar elpu kā maniaks šķiežas

de ou

kur? kur ir mūsu mistiskie spēki
es šūpojos sen miruša rudeņa elpā
sen vairs nemāku iekliegties jūsmā
dzirdu pār stirniņām snieg

....un utt
ārprāts kāds miegs

Ciepai tik karsti

un tās nebija nekādas personiskās intereses
jpcik &mizīt vien kolomeja sarkanbrūnā 
 rau viņa skatās atkal un atkal un elpo tik tuvu
gaida kad paskatīšos tai acīs bet nē- esmu slīpēts
kā

nav kafijas laiks  ciepa vēl maldās skaistajos brikšņos
slīd sviedri pār deniņu pulsu viņai ir karsti tik ļoti
ka aizmirsu čigāņu rakstību tā pēkšņi 
tagad jāiztiek skumjiem un lūdzošiem žestiem
tā

lorelī lorelī lorelī

lorelī lorelī

šķiet tas bija žigu žou profanācijas procesa fināls. ar raudašanu viņam neveicās, tik vien kā pašnāvnieka cilpa vairs ciest nespējīgo lūpu pārtecēja siekala. tur nebija vairs nekādu depresiju pazīmju. žigu žou bija beidzis liesmot savas gribas zilajās ugunīs. viņš sēdēja kā maza mīksta pelēka pelnu čupiņa, pakļāvīga ikvienam vējam, vai lorelī pēdējai izelpai ar kuru viņa aizpūtīs prom vecā, un ka mēs visi domājām, bezbailīgākā, viscietākās gribas un drosmes pilnā ceļinieka piemiņu.
tik vienkārši, tik nesatricināmi. jā, jau redzu  kā kaut kur tālu  kalnu ziemeļpusē, sāka stīgot  pret debesīm tekošais dūmu strauts. paldies. lorelī bija tik uzticīga kā toreiz saviem maldiem, kuros sapinās ikviens kuru viņa satika kāpjot pēdējo reizi lejup no īstenības..
lorelī lorelī - aiza dvesa
priežskābe aizlija dvesmai
lejup no īstenības
siu siu siuī
https://soundcloud.com/zeino/11veimtnedoc