Dabā

ko steidzās pianists ko zirgu šāviņš trāpa ko kārpās savās zarnās ko traktors uzbrauc sunim 

to visu aizrakstu es garām
ko orķestris man prieks par to vēl saldu saldu pienu dzer
kā uzmanīgi mīlēt visus kā pazīt viņus kas tie tādi
kā labāk nemīlēt tos it nemaz
un ja nu tur kāds viltus jēzus un ja nu tur tas tēlo tevi
kā gribas mīlēt tikai zirgus...
ko nevar redzēt ugunī ko neizzīlēt reģim iekšās pat visas zarnas atšķetinot ko druīds nesaprot kad rīkli nelaimīgam griež ko viņa asins neizglābj ne purvā lāstā nenoslēpj 

to visu aizrakstu jums garām
ko nervi čigānam līdz stīgās ko lūgsna laiku nenotur kur aiztek strauts jo nezinām to visu aizrakstu jums garām
un izvem čūskas gļēvi bēgot un izlej vīnu donavā kliedz visu nakti bailēs brēc cik visa sirds ir pilna mēslu
tu vari glaimot vari draudēt vari tirgoties tas nelīdz deg zirgs un klavieres un rati brauc man virsū un 

bārda deg un dzejoļi ko steidzas bēgt ko paziņot to lūdzu nekad nelasi

nav ko tēlot esmu izliets ūdens
esmu samazga rīklē sprūdis kauliņš
karlo kareto spagetī čūskas dzelonis sev
glumais lokanais zutis uz pannas uzmests dzīvs

nepārspīlēšu gļēvulis neizturu putns izsita rūti
pilna vēsture lauskām āliņģa asās malas
viss klemmējas slēdzas nožvadz aizcērtas
šleperi magnēti elektroluksi šat daun

ko dara dervīš tagad negriežas vairs
suns neskatās govs neskatās pasaka miglā
brīvdiena kaktusi nezied ķezītis mieg vaivariņš duss
tumsā ikona slēpjas viss mierīgi esi tik kluss

narekas grigor kur tu liki rūgušos smirdīgos taukus
kas notek gar tava dievtēla acīm gar rokām
izpilēt dzeloņu pilnajā zemē kur tu skatījies
kad es mācījos tavas nešķīstās vārsmas no galvas

kur tu ņēmi tās zīmes kā mācīji irbuli darīt
kad tavas rokas kādas gan rokas nervi
kaucoši telefonvadi pavēstot salu mēnesi jauno
kur tu visu gļēvumu raki kā nozagto mantu

parādi man to slēptuvi mauc mani uz āķa
iemet āliņgī atrast iebaro mani par ēsmu
smirdīgie tauki lākturī manā lai deg
nav ko liegties un tēlot neizturu vēlot pat labu

* * *

vēl noreibst čunčiņš cūkpienēs 

vēl kaimiņiene dusmās brēc
tik bērniņš dzīpariņš tāds kluss

te pienāks rīts un atkal rasa
ķers peli kaķīts nags nav ass
vēl jāaplej ir puķītes

ir zvīņas tukšā makā jaunais gads
ir divas rokas plaukstas plaukst
un ceļš uz dievnamu kad salst

tur smaržo krāsns maizi cep
neviens nav badā jāaizdzen
tas siltums kā no krūts ko zīst

* * * 
pēdējais tarpāns vai pirmais gaiķis
dīgštis vai gaikštis bēg malējas rokām
spēcīgi apņēmīgs šmakris
pret visām vēģelēm pacelts

kurā mežā viņš dzīvo ja ir
vai zīž no tesmeņa lūgsnu par tevi
žēlīgā rodopu pomoce
krunkaina pērnā plūme to zin

nikola zemnieciņ mīļais no skrino
iemāci pareizi aptēst to baļķi
man mājās ir tāda bērnības bilde
kurā tētis pirtiņu cēla

* * * 
pūt tauri sit pa stīgām rībi tamburīnos drebi
pret rūti putniņš šorīt triecas 

ko slienājies ko meklē vārdu streb 

skumja laime bulgārijas lētais vīns

tavs tētis nekāpj kalnā mierā duss
tu lido mājup ceļus miegā skūpsti

tu satiec enģeļus tu redzi viņu acis
tik nedomā ka sapņo tu tiešam viņos esi

vēl ausij atvērties vēl zemestrīci sajust
un tad uz mājām viegliem viegliem spārniem 

* * *

tāda kā mīzalu smaka aromāts cilvēkam dabīgs
tāda kā mūsu miesa skaista un svaiga kautai cūkai tā pati
un es nebrīnos laikam kāpēc govij ir ausis un acis
tāda kā asins salda sviedraina sāļuma taka
arī stirnai tek asara spoža

un vārna kad ligzdo vīrs viņai labāko saka
mīl sargā pat pat grūtumu pacieš
viņš atlido ciemos pie manis un tieši aiz mana loga
vāc zariņus mīkstākas lapas
es tā ilgi skatījos viņā viņš laimīgs jo dabā

kad mēs izbeigsim operas mīlēt
un netaisīt virtuvēs drāmas
dievs mums iedos vistīrākās drānas
un šķīstāko redzi un smakas pat smakas
pat mīzalu smakas būs tīras kā debesu akas

Pardon Balkan

fragaments, protams.  -par bizi

tas nav stāsts tikai par bizes pārpīšanu. Tas ir stāsts par matiem, rokām, kājām un lūpām. Par ekstremitātēm un ķermeņa daļām,ka pat vienas pašas iztrūkuma dēļ cilvēkam pietrūkst kaut kas ļoti svarīgi svarīgs viņa dvēseles valodai. Žestam, ar kura palīdzību runā neredzamais cilvēks, mājienam domātais teksta pilnums cieš līdzi ja cilvēks ir invalids, ja viņam nav roka, kāja, auss vai acs. Ja vīrietim nav bārda vai sievietei krūts. Robots ir detaļu kopums, cilvēks nav detaļu kopums.Cilvēks ir arī viņa kāja, mati, zobs. 

Iebraucot Bolgārijā, nonācām Vidinas pievārtē stiprā vējā caur čigāņpilniem krūmiem pie šaubīga apvedceļa, par kuru nevari zināt, vai tik tas nav apvedceļš cerībām,  daudzsološs, sev līdzi aicinošs asfalts, kurš nepazīst žēlabu ne pa labi ne kreisi... Var piemesties nieze, kašķis, var sastrīdēties ar ceļabiedru par nebūtiskiem niekiem, piemeram vai kutinājums uz smiekliem ir cilvēka labas dabas un jautrības atspoguļojums, jeb sliktas audzināšanas, nepieklājības sekas, smejoties par visu kas viņaprāt ir muļķība, izsmieklu pelnījusi rīcība. Vai smējējs ir sevi soģa lomā ielicis ar saviem smiekliem un vīpsnu, izrādot pārākumu par otru, vai tomēr esam tikai nenoturīgs, vāja rakstura un šaura redzesloka cilvēks, visbiežāk ar smiekliem slēpjot savu neuzņēmību.Varbūt tā ir kāda garīga slimība - kāre smieties?

Tā iegājām Vidinā, kā kosmonautiem ar varu un spēku pārraujot pretešķīgā apvedceļa orbītu, kuras pēdējo komētu vietā vēl klaiņojošie suņu bari klūp tavu slikti kopto pieredžu biksēs..

Tas nu bija Vidinā ka sakarojaas tiklīdz ieraugot frizētavu ieiet un palūgt lai pārpin bizi, kura kā mana apņēmība un izturība brīžiem jau sāka izirt, atrist un kļūt vaļīga pārvēršoties par stiprajā vējā skatu aizplīvurojošu matu ērkuli, kura uzdevums turēt stingru asti līdzsvaram, konkrētībai,  nu kļūst nepārtrauktas pūles turēt vējā plīvojošās šķipsnas, lai neaizsedz skatu. Jā, tik divu galu runga, tik rungdivgalīgi tu sajūties ik mirkli kamēr ieraugot pirmo frizētavu  pavisam nedomājot līdzi biedra izmieklam un ņirgai par ideju, metos iekšā tajā lūgdams lai pārpiņ bizi. Lūgums pēc šīs velmes manī bija tik svarīgā tonī un uzstājībā kā kādam citam, piemēram, prasība  autoservisā nomainīt mašīnai saplīsušu riepu vai salabot bremzes..

Varbūt tieshi tadēļ frizieris un viņa kolēģes ne mirkli, ne smadzeņu rievā šķiet neizbrīnējās par dīvainā svešinieka velmi..bize tika ātri pārpīta un piedevām ielikta jauna gumija! Un tas bez maksas, kā jau sevi cienošā cilvēkservisā. Hm, cilvēkservisā. Ar sevi cienošs, es gribēj teikt- tāda, kurš uzskatīja par apkaunojumu  no noputējuša ceļinieka svešas valsts cilvēka, kurš piedevām šaurā friziersalona vienīgās durvis netīšām aizbarikādēja ar savu lielo mugursomu, ņemt to nieka naudiņu no cilveka, kura nemazgātie mati, netīrās galvas un  ādas sviedru smārdā tvertais ķermenis sajaukti ar ugunskura dūmu aromatizēto drēbju izgarojumiem jau pildīja viņa salonu. Ja lietas sauc īstos vārdos, es smirdēju, protams. Bet cilvēka smirdoņa ir tikpat dabiskas izcelsmes kā rožu smarža.  Nu lūk, no tāda ņemt naudu būtu pazemojums frizierim- jaunam tumšmatim, skaistulim, bulgāram. Plušķīgas mazpilsētiņas frizierim! Jā

te es no sirds pasmaidīšu par sevi... lai nebūtu tikai smiekli... tāpēc: tā bija pirmā reize, pirmajā jūlijā kā Vidinas hronikā stāv raxtits -1.jūlijā 2011. gadā -gaiķu mārim tika pārpīta bize! (jox).

fakti nemelo vēsture nemelo jo nav jau kas interpretē nav jau kas lasa  un nav ...

* * *

kur lai kur liek  tiem kurlajiem 

kādas taures skaļās pīlītes lai pūš

tiri piri lets gov šļūc 

vēl bišķi vēļ bišķi tad tad ar gājputniem prom

konkreti

otrā reize... otrā reize bija nekur citur kā cieņpilnajā pilsētā Dupņicā. Varenākajā no pilsētu saimes un cēlsirdigākajai no bulgāru tautmalēm nomalēm, pēcturcijai, mūžīgi slēptai zilgano milzigo Rilas kalnu klātbūtnes ēnā. Viņai reiz uz brīdi bij jāapceras arī mana dzejoļa sarkanajos vākos, kritiķu balamušu nesaprastajā grāmatas nosaukuma- gribu ēst -azotē.vai tur bija labi? es jautāju Dupņicai kā tev tur bija? Džamija- viņa teica! Rērihs- viņa minēja. Kalnu zilganās, dažādzilgano toņu ēnas, miglas un dūmakas, karstums un aukstums- ej nu atšķir tās dūmakas. Dupņicā es otreiz gāju frizētavā, pēc tam jau, kad biju kļuvis par ģenerāli, kad saules un karstuma izmocīts iedomāju ar Dupņicas dāsnumu rotāt sev galvu. Šoreiz friziere paprasija divas levas, bet bija jau ari par ko maksāt- viņa man izmazgāja un izķemmeja matus... un nesmējās un neaprunāja mani ar savu kolēģi ... jā par to pienakas maksāt! Tādi tikumi pelna nabaga klaidoņa uzslavas un viņa nospeķotos grašus..jā tā ir!! Cik patīkami ir atkal karstajā saulē iziet ar slapjiem matiem un tiko svaigi sapītu bizi gludi sasukātos matos! Es gāju pa bulvāra vidu un  pavisam tuvu gar parka soliņiem, lai tajos sēdētāji novērtē frizieres darbu lai apbrīnā neaizver savas niekmelsīgās bulgāru mutes, lai vienreiz pa īstam jēgpilni un iemeslīgi nolūr man pakaļ savā brūno acu nekautrajā skatienā. Slīpu, pusapaļu vaigukaulu, stipru kā klinšu bluķī ietverto acu skatienu uz brīdi pievēršot svešiniekam, ne kā citreiz vienmēr citreiz- bezjēdzīgi tukšlūrībā, blenzībā, ka taisni dusmas var sanākt... tagad jā! Tagad, darait to tagad, es eju pie jums vistuvāk- jo man ir jauna bize atkal matos un es esmu prieciigs! Lūk skaties tu mamzelīt un tu apaļīgais jaunēkli, tu neķītrais un tu tukšacainais, kuram siekala tecēja uz krutīm. Vai atceries es gribeju tev nopirkt saldejumu tu izslāpušais sirmgalvi piečuratajās biksēs un iespējams aiz pedējo gadu muskuļu nespējas tev ir atkārušās lūpas, kuras drīz sāpēs un bezgalīgās skumjās sajutīs aiz tām vēl mītošo dvēseli. Tad tā dosies prom kaut kad rudenī iespējams rudenī. Jūs atvadīsieties un apskausieties, jūs uz mirkli caurstrāvosieties ar atjēgu ka tā vajadzēja abiem sadzīvot visu mūžu, bet tā nebija, jūs tik reti satikāties, bijāt it kā kopā, bet katrs savā kambarī. Vai tagad ir par vēlu? Es nezinu, zinu tikai ka ja ļoti mīl pat arī ja mīl bet kļūdās,mīlestība ir stiprāka un mīlestība atmaksājas, viņa dod spēku celties, viņa neatstāj vientulībā nevienu. Vecais vīrs, kuram tek siekala pār lūpu, un kurš retu reizi gausi to noslauka paskatās uz mani pēdējo reizi un novēršas. Man laiks iet prom. Es tevi atcerēšos teicu viņam. Es sevi atcerēšos, viņš pārjautāja? Tikai tu mani nolamāji ka neko nesaprotu no veciem cilvēkiem, ka neprotu ar viņiem runāt, un cik tas ir nekaunīgi ēst saldējumu! Cik jocīgi, es tevī atpazinu sevi...

* * *

Par sirdi

Vai man, manā dzīvē kaut kas ir pietrūcis? Vienmēr saņemot kā labo tā slikto, man viss ir tikai nācis par labu. Cik bieži dzirdēta un lasīta atziņa, kura var kļūt pliekana un neko neizsakoša bez satura. Bez tā, kas cilvēkiem devis iemeslu līdz viņai nonākt vai atrast to. Es nekad neesmu bijis priecīgs, kad no maniem dzejoļiem paņem tikai kādu rindu un liek to par saukli vai pakļauj analīzei mēģinot viņā saskatīt visa pārējā konteksta aplamību. Tas arī var izdoties, ja pieiet ar šādu metodi kā apmēram Luters: " Raksti skaidro Rakstus..." Tā nu arī ir manuprāt lielākā kļūda, domājot tikai definīciju un vienkāršas matemātikas līmenī. Pēdējā laikā es pamanīju vēl kādu nostādni, jeb drīzāk paviršību, ļoti izplatītu un lipīgu. Tā klejo no mutes mutē, no pieejas pieejā, un tad jau arī no metodes metodē, kurai pa vidu mēs visi esam kā ķīlnieki. Tie ir tikai teicieni, bet viņi tik spilgti ilustrē cilvēku. Jo kas tad gan ir cilvēks? Tā nu es ieklausījos; "neņem galvā, domā ar galvu, viss notiek galvā, tas jau tikai galvā, dabūsi pa galvu, galvenais ir, galvenais ka, ...". Te nu ir cilvēks - galva. Tur cilvēks dzīvo? Tur cilvēks jūt, mīl, nīst? Sirdi pieminēt jau sen ir novecojis paradums, sirds esot tik mainīga, nepatstāvīga, tāpēc drošāk esot visu tikai galvā... Sirdij vairs neuzticamies un viņu nejūtam un tā tas arī ir. Arī kad esam jutuši, kad esam ar sirdi runājuši un bijuši draugi, pēc neveiksmēm un kļūdām mēs atsakamies no viņas tuvuma. Vai viņa mums nevar palīdzēt? Sirds spēj mīlēt? Un no sirds vairs nemīl? Es baidos ka sirds tiek komandēta, viņai tiek pavēlēts un viņa, kaut lēni un klusi, bet piekāpjas, tāda nu viņa ir, viņa apklust...Viņai ir pavēlēts klusēt un viņa nepretojas... Kāpēc viņa nepretojas? Kapēc viņa neiebilst? Kur viņas spēks un īstums, kur viņas tiesības?Vai visdrīzāk neviens viņu neaizstāv, viņa ir gluži vientuļa... Galvasvieta, Pieresvieta... Golgāta. Sirds, cilvēka sirds beidzot ir aizvesta uz Pieresvietu. Vai tāpēc tā sauca šo vietu tur? Tāda ir tā vieta tur... Un tur ainavā karstajās smiltīs, akmeņos baloja tik daudz galvu, kauli, un galvaskausi... Galvascilvēks vedot sirdi uz nokaušanu, nokāva sevi... Tā nu sanāca... Sirdis tur nemētājas, sirdis tur nebalo, tikai galvaskausi.. Kad es par to aizdomājos cēlos un devos meklēt un atkal atrast savu sirdi...Tikai man bija bail, vai viņa jau nav apklususi pavisam, vai es viņai neesmu jau sen pavēlējis klusēt, vai neesmu viņai aizsējis muti un piekāvis, sagūstījis un iemetis dziļā pagrabā, bez gaismas un ēdiena, bez iespējas uz apžēlošanu... Vai nebija par vēlu, par vēlu , par vēlu? Bet man nebija izejas es nevarēju ilgi prātot bija jāiet meklēt un lūgt piedošanu,meklēt un atrast,atbrīvot un atzīt savu nežēlību. Vai man tas izdosies? Es nezinu, es neko nezinu, bet es to ļoti gribu, tagad vai nekad, tagad ir laiks, nav cita laika, laiks ir tagad. Nu jā...

* * *

izlej vīnu Donavā izvem čūskas avotā aizej nomirt suņu pēdās raksti prom un nemuldies. dari to un vairs neko vācies prom kad uznāk nakts runā daudz bet paklusē

labi ir ja paklusē.

Donava ir daudz lielāka nekā es to varu redzēt. Es viņu nevaru saskatīt, es nevaru to aptvert, es skatos un izskatos visu redzēšanu - tukšas tukšas acis paliek. Tik liels ir tas ūdens tik līdzīgs pats kļūstu tam ūdenim...

Atcerējos varenos Donavas ūdeņu dienā kad ūdens man bija tik ļoti nepieciešams.Kad saule debesīs bez ne viena mākoņa kaltēja Bulgāriju un mani. Gandrīz visu jūlija mēnesi Bulgārijā šovasar nebija lietus. Es devos no Dupņicas uz Skrino, kur dzimis svētais Rilas Jānis.