kad nav ko teikt un dziesma skan

paldies

Paulas Baibas Rumpes ilustrācija Gaiķu Māra dzejas publikācijai "Mirst mana pasaku govs"

http://satori.lv/raksts/8036/Valda_Balanda_Zelda_Viktorija_Jansone_Rihards_Gailiss_un_Paula_Baiba_Rumpe

teliņš atskrējis

-izdejo pats savus kosmiskos priekus!teica tiko dzimušais  franču teliņš, saldi aizmigdams uz nemotivētajiem salmiem.

tādēļ neprasiet kāpēc teica, kāpēc aizmiga...
un es neapšaubu viedokli, ka viņam nemaz nebija motivācijas ierasties.

ja to dēvē par viņa atskriešanu, vai piedzimšanu.
neviens neprasīja viņa domas šajā jautājumā, neviens nepaskaidroja uz kurieni jādodas.

neviens neprasīja vai viņam interesē kas būs pēc tam, un pēc tam, un atkal jau pēc tam.

nemotivēts teliņš, nemotivēti salmi, pups kuru zīst bez gribas.
es redzu viņš guļ piederēdams, jo viņam pašam nepieder nekas. ne viņa kājas, ne kauli, ne acis.

viņam nepieder pat viņa šaubas, atšķirībā no manis.

teliņš ilūzija sev. naudiski aprēķināta skaitliska bagātība kādam, kurš pat pār savu caureju nevalda, un kuram nepieder pār viņa māju lidojušās mežapīles.

tam skumīgajam kautkam pieder sev nepiederošais teliņš. absurda tēja pie ārprāta kliņģera zilizaļa ceturtdiena kurā govs apēda savu placentu un dusmīgi badīja mani.

bet teliņš guļ uz saviem sānpieredzes iluzorajiem salmiem. kamēr kāds cits fantasts traktorā pabrauca manam stāstam garām. viņu vainot nevarēja.

viņš pelnīja naudiņu savai meitai.

vainot drīkst, varbūt arī vajag tikai mani, kurš par to nerunā nekliedz un nenogalina motivāciju. kāpēc es esmu. domaju vakar atskrējušā teliņa vietā, kamēr viņš guļ.
jo es gribu tagad atkal ēst un mirt kaut kad vēlāk krietni. jā nevis mirt, bet kaut kad vēlāk krietni gribu.

3. marts ir Bulgārijas nacionālie svētki – Atbrīvošanas diena.

http://www.lsm.lv/lv/raksts/arzemes/zinas/bulgarija-svin-atbrivosanas-dienu.a119904/

dzejolītis

ak manas smadzenes
lienošais putniņš
pārlauku lūreklis
pagraba barība rijamā
ziemciešu luteklis
būcenis jūsu it visā
es savas smadzenes
valdu kā pajūgu traku
un tomēr
tev lasītāj jāstrādā smagi
un grūti kūst sniegi
ārpusdaivu cietajos apvalkos
visi šie stulbuma apvalki
kad visu ko mīli
mans draudziņ
nav politika vai zinies
nu tā

ne re

re kā sarmojas re
ar asti pēdējo reizi sit zivs
tad atver acis līdz nāvei un neelpo vairs
tagad tu drīksti to apēst

re čiekurs re nekrīt
nav pēdas vēl aizsnigušas
vilkam un man velti gaidīt ir nakti
šonakt atkal būs mēness un bailes
vēl vienu asprātību varbūt pat trīs
re šausmīgi skaisti pie loga
ledus kristāli aug tuvāk pie mirušās zivs
joks ar elpu kā maniaks šķiežas

de ou

kur? kur ir mūsu mistiskie spēki
es šūpojos sen miruša rudeņa elpā
sen vairs nemāku iekliegties jūsmā
dzirdu pār stirniņām snieg

....un utt
ārprāts kāds miegs

Ciepai tik karsti

un tās nebija nekādas personiskās intereses
jpcik &mizīt vien kolomeja sarkanbrūnā 
 rau viņa skatās atkal un atkal un elpo tik tuvu
gaida kad paskatīšos tai acīs bet nē- esmu slīpēts
kā

nav kafijas laiks  ciepa vēl maldās skaistajos brikšņos
slīd sviedri pār deniņu pulsu viņai ir karsti tik ļoti
ka aizmirsu čigāņu rakstību tā pēkšņi 
tagad jāiztiek skumjiem un lūdzošiem žestiem
tā

lorelī lorelī lorelī

lorelī lorelī

šķiet tas bija žigu žou profanācijas procesa fināls. ar raudašanu viņam neveicās, tik vien kā pašnāvnieka cilpa vairs ciest nespējīgo lūpu pārtecēja siekala. tur nebija vairs nekādu depresiju pazīmju. žigu žou bija beidzis liesmot savas gribas zilajās ugunīs. viņš sēdēja kā maza mīksta pelēka pelnu čupiņa, pakļāvīga ikvienam vējam, vai lorelī pēdējai izelpai ar kuru viņa aizpūtīs prom vecā, un ka mēs visi domājām, bezbailīgākā, viscietākās gribas un drosmes pilnā ceļinieka piemiņu.
tik vienkārši, tik nesatricināmi. jā, jau redzu  kā kaut kur tālu  kalnu ziemeļpusē, sāka stīgot  pret debesīm tekošais dūmu strauts. paldies. lorelī bija tik uzticīga kā toreiz saviem maldiem, kuros sapinās ikviens kuru viņa satika kāpjot pēdējo reizi lejup no īstenības..
lorelī lorelī - aiza dvesa
priežskābe aizlija dvesmai
lejup no īstenības
siu siu siuī
https://soundcloud.com/zeino/11veimtnedoc

no Ķezīša hronikām...

...es šito te vairs nevaru izturēt! Vecais Trebišs kliedza uz Cokolu un zibenīgi paķēris kā jau īsts ķeris, gurķu burku, svieda to pret izplatījumu..Vecais jau itin biezi īpaši no rītiem iemeģinaja roku izplatījuma piepildīšanā ar dažādiem viņaprāt stūlbiem krāmiem...Atceros kā reiz viņš pazaudēja cirvi, metot to pret Kjezīti. Kā ritīgs ķivulis pāršņācies pār Kjezīša galvu, cirvis savu asmeni vizuļodams kā polārblāzmu, kaimiņieni blūzmu, kā jāņu nakts seksīgo mirgu, te zils te zaļš, ietriecās izplatījuma uz palikšanu, tas ir, uz mūžību un vēl pāris gadiem..
esmu redzējis kā tukšumā, izlpatījumā visā tajā bļaurībā kura mēdz atrasties itin paralēli mums, riņko ne tikai gurķuburkas vai pērnie kartupeļi, dilles, porcelāni bet veselas miriādes lēno restorānu viesi ar visam šnicelēm un picu pardevēji bez klasiskās roklaižu izglītības. Redzēju ka viņi bezgalīgi rotē it kā ķerdami iedvesmu it kā savas astes orbitējot ap tavu māju ap tavu velosipēdu un pat čaiņika vecomāti...
Esmu izmēģinajies visvisādi i spēlejot klavesīnkoncertu vecam spogulim ar marmelādi, pat trīs gadus speciali diendienā mēģinot lakot lazurīta pieneņpūkas ptotinoskebetona pilnajā būda kura toreiz stāvāja pamesta gluži kļumzīga pie viena no šaubceļu protektoriem. Nesanāca! Nesanaca gan! Nesanāks arī! Kā veca šļūtene dārznieka sapņos atbalsoja atrīmēja man pretīm kjezītis un kā visīstakais putna sūdiņš vasarraibumiņš ieskrēja labajā acī ar skatu uz kārtējo pompidū vai politerū. A ko gan citu?!

* tik Zū skābju pilnajām acīm slīkoņveidīgi kā medūza Ķezīša sapņos te viļņojās augšup te atkal grima melzemes gārdzoņā. tikai par brīnumu šie sapņu seriāli vēl viņā neraisīja riebumu būt vērojumā no pusēnas uz gaismēnu un nebīties...jo garām gāja Zaratustra viņa šķūņus dedzinādams.

turpinajums nesekos

tikai meginot sev atbildet kaa rodas pareizaas domas un parlieciba par patiesibu -pats dari un cik vai viss tiek dots ,un pasham nekas nav jadara, vai ari kadam jabut un kas jadara pasham lai buutu sanjemejs pildoties to parliecibu un istumu nesosho sapratni ..ar kuraam citaam atzinjaam taas salidzini un atdzisti par pareizi esoshaam?..atmetot simtiem mees paturam vienalga daudz..atmetot paarejosho paturam paliekosho.bet kursh dot vinjaam sertifikatu..tu ?draugi?domubiedri? autoritates kaa mees vinjas izprotam?

 dazhreiz arii bailes paliidz, jo kursh nemak peldeet varbut maak stavet uz klints-lai nu esi uz klints..ne visiem kas noticeeja, teica -seko man --Iesakumaa bija Vards...un taa ir augsta un dzilja maaciiba..iepretiim raduraxtiem no Mateja...kas nesaprot Logoss, lai tic Mozum, kas nezin Mozu lai izprot Logoss. bet tie kuri nezin ne vienu ne otru lai skataas sirdii (1)..Mans pirmais Evangelijs bija Jaanja un es apstajos pie vaardaiem -Iesakumaa bija Vaards..man bija 6 gadinji ,kad lasiju slepus vecasmates drebjuskapi paslepto bibeli. nu ja lasiju jo lastit ar varu mani piespiezhot iemacija jau pirms tam..Gaikju skolas skolotaji to var apliecinat..un es izjutu lasot shos vaardus par Iesakumu -bailes lielas bailes..bailes jo es nezinaju savu ne sakumu ne nakamiibu..bailes, jo slepus lasiju bailes, jo vaarda skaitlis bija -1-.(Iesakums ir viens), un es zinu daudzus nekristigus kuri ir sirdii godiigi, jo nezin bailes no soda..un ir tik viegli buut godigam kad nezini tiesas existenci... esmu redzejis pashparliecinatu godigu tiesnesi un bailigu tiesajamo..bet tad vinjus apmainija vietaam un tiesnesis breeca un bijushais arestants nepartrauca bijaties jo vinjam bija bailju pieredze..

kapec ir verts runaat par to kaa tas viss isti notiek? -tapec ka mes nezinam kaa tas isti notiek...bet tikai redzam- ir lamatas stereotipi meli aizspriedumi ...pasakas legendas ...kur visaa tajaa esi tu kursh vel nav iemacijies ticet taaa ka aada plist. ticeet neizsakaamajam neatdarinamam neuzgleznojamam Vardam..mees fanatiski aizstavam idejas par vinju...nepazistot nezinot vinju..-ak svetaa vientiesiiba, teica huss. okei pedofilus saartaa gejus katorgaa-kada pasaule palix peec tam? un pec visaam attiroshajaam exekucijaam ?apkart klidiis slepkavu bari ..ar krustu vai pusmenesi uz krutiim ..jeb burzuma sveto punkji...nee nacismam nee partokartijai nee jebkuru uz zemes peec cilveciskas hierarhijas principiem veidojoshu valsti..un Bizantija bija vergturu valsts. it biezhi melju liekulju nodeveju okupantu slepkavu parvaldita ..esmu anarhists bez antivaras jo jebkura anti sevii nes jaunu totalitarismu..neesmu tik liels kjeneris lai smalkak to definetu smukos gudros sveshvardos..bet nu jau pietiek..-un shis ir tikai iesakums-velaak atvemshos memorijas stilaa it veel ja vien juus to neaizliegsiet.. veel...jo visa saakumaa bija ..Gars..un to mani pamudinaja dariit bailes garaa saakusham miesaa turpinajusham..bet vajag savadaak vai ne?kas tas ir? aizieshana ar saluutu jeb liekuliga gauda..liekuliba -citiem izradities ka gavee bet slepus riit un baudiit visu..un antiliekuliba bet vienalga liekuliiba-staigat greznaas dargaas drebees skuutu vaigu un slepeniibaa shaustiit miesu .. iespejams manii pietiek vel iedomiba ka shii ir arii plashaka teema ..ne tikai mana un man..kam ir tam ir kam nav tam nav>>(neuzdroshinoties precizi atkartot Vinja maajienu)....turpinajums nesekos..

mūc

dirsā manas ragaviņas
mežs un vītols aizšalc garām

atnāk laime atzog vārdus
paklanos aiz pieraduma
\
skatos visos niekkalbjos
viņi pavasari sola

izdziest divrindīte lūpās zilbe glātus nesaprot
atnāk māmuliņa mīļa asins pil no žagariņa 

mūc

* * *
aa
atturiet būt un mēs būsim
sitiet visus muus pušu ar
puki ar smilkti pēdējo pirmo dzē

pasaki man to tu nē
visupēdējo pirmo mīlu
neticu divreiz sacitam nē
mieru dod pļava un vējš

atnāca šķavas milzīgais tu
labāk nebūtu rakstījis tev
zinātne baro aptēsto barus
ne pieredze dvēsele  nedzīvo tajā

Bulgārija

v

banjara song teej

manai lācenei

vēl trīsreiz zaurējoties šaubai nāsi
tad pievienoties gatim glāzē rīt
bet tur jau čigāni nāk klusi

klusi mīļie pliki vasariņā
pliki kailenei par godu
kurksti nelaimei par godu

iztriec sāpi celjaa skarbā
iztriec atmiņu no zoda
cik var zagt lai nepiedotu

manā gultā vārtās laime
aa haidē aidē draugs
aidē haidē rumak manu

es ar tevi sprauslas dalīt
es ar tevi zāli grauzt
es ar tevi lopkautuvē

čigānringla mana mīļā
nekaunos no elektrības
cieši iekrampējos zālē
 
stepē modīsimies atkal
stepē modīsimies atkal
stepē modīsimies atkal

gaiķis

gaiķis aiziet pakaļ vīnam
jaunai nāvei jūsu matos
trīsreiz divi draugi
pasacīja šausmas
kā lai ticu rītam tagad
lūdzu nenāciet man klāt

gaiķis blandās vārtrūmēs
gaiķis kapeiciņu slauc
kaut vai vemdams pienu slāpstošs
teiks viņš visām avīzēm
kaspar piedod žīdu bodēm
nenopirkšu lašmaizītes

viņas zinu kur tās dod
pilsētā aiz mentonas
divi arabi no rīta
mūs ar lieni pabaroja
mums tur tagad baigais dīls  
arī sospelā nudien
 
atmet ūsas ieķer ķezā
atnāc ciemā mūsu fermā
mēs tur tevi izguldīsim
ēzelīšu pērnos salmos
skaisti zeltainos un mīkstos
vietas labākas nudien tur nav

rīt būs saldinātas aprikozes krūkā
parīt marats zapti vedīs
rišeljē man travku dos

mūsu sile gaužām lepna
gaiķis līksmo pajoliņš
gaiķis zin cik maksā zeme

sevi izguldīšu smiltī 
nedraugus pa vējam
atnāks kristus prasīs sejā
man būs jūsu sirdsapziņas!

to ka

par to ka muļķis
nemuļķojas nepiesvilpots viņam vējš
ne acu atvert gļotās zilbe slāpst
es citus nezinu caur tauriņu uz liesmu

bet gribas acī pirkstu iebāzt
ienirt ausu gliemeznicā klusi
caur nāsīm atkauloties  jēlam
un visu mutēs iekliegt - nāve  ir

un vēl viens pantiņš neuzraktīts
deg ugunīgos iksos  mūsu miesā

epilogs.....

nenāk netuvojas neuzrunā nesauc neaizskar
netraucē nepieskaras nelīp nepielīp neskan
nerakstas nenāk tā netveramā neesamība
stāvu stepes malā un skatos kā neatnāk  

no rīta satiku tevi visu zaudējumu dāsnajā plaukstā

stepe

tā atpakaļ uz stepi gribas
maukties taisni lejup līdz ar rasu

kur rīta miglā lāči nāk
kur katliņā verd sirds

tā atpakaļ uz aizbēgt prom
alē un  rasā rasā jā